Sākumlapa

Diktāti

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
  Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

Atēna Pallāda




Atēna Pallāda – Lielā Dieviete Māte


   Atēna Pallāda ir augstākā visu uzvarošā pasaules spēka pārstāve, viena no visvairāk godātajām senās Grieķijas dievietēm starp divpadsmit lielajiem Olimpa dieviem. Viņa tika godāta kā zināšanu, mākslu un amatu dieviete, kā jaunava karotāja, pilsētu un valstu, zinātņu un meistarības, prāta, veiklības, atjautības labvēle.

Atēnas Pallādas tēls izraisa daudzu pētnieku neviltotu interesi, kuri spriež par mītu sakrālo nozīmi, kas vēsta par viņas darbiem, vārdu un atribūtiem.

Atēna izceļas uz grieķu panteona fona. Atšķirībā no pārējām sieviešu kārtas dievībām viņa ir tērpusies bruņās, rokās viņa tur šķēpu, un viņu pavada svētie dzīvnieki.

Viņas attēlu obligātie atribūti ir:

• bruņu cepure (parasti – korintiešu ar augstu virsējo izliekumu),
• egīda (vairogs), apvilkts ar kazas ādu un rotāts ar Medūzas Gorgonas galvu,
• dieviete Nīke kā pavadone,
• olīva – seno grieķu svētais koks,
• pūce,
• čūska.

Ko šie atribūti nozīmē?

Bruņu cepure un vairogs ir tradicionālie karotāju simboli, jo Atēna ir jaunava karotāja, ko daudzi ir skaidrojuši kā vienlīdzības simbolu starp vīriešiem un sievietēm, arī kā meistarības simbolu kara mākslā, jo Atēna ir taisnīga kara dieviete.

Nīke seno grieķu mitoloģijā ir spārnota uzvaras dieviete, viņa bieži pavada Atēnu Pallādu, jo ir veiksmīga rezultāta, laimīga iznākuma simbols.

Olīva – svētais koks, gudrības simbols. Vienu no šī koka simbolikas skaidrojumiem sniedz neoplatoniķis Porfīrijs: "...olīvkoks kā Dievišķās Gudrības simbols. Tas ir Atēnas koks, jo Atēna ir gudrība... Tā kā olīvkoks ir vienmēr ziedošs, tam piemīt īpašības, kas ir vispiemērotākās, lai iezīmētu dvēseles ceļus kosmosā... Vasarā lapas pavēršas ar balto pusi uz augšu, ziemā – gaišākā daļa pagriežas uz otru pusi. Kad lūgšanu laikā tiek sniegti ziedoši olīvkoka zari, tas nozīmē cerību, ka briesmu tumsa tiks pārvērsta par gaismu... Tā arī kosmosu vada mūžīga un vienmēr ziedoša intelektuālas dabas gudrība, no kuras tiek pasniegta uzvaras balva dzīves atlētiem un izdziedināšana no daudziem smagumiem. [1]

Pūce – sengrieķu mitoloģijā ir gudrības un izzināšanas simbols, jo putna dabiskā uzvedība helēņiem atgādināja filozofus, kas tiecas palikt vienatnē, bet pūces spēja redzēt tumsā padarīja viņu par vērīguma simbolu. Čūska ir tradicionāls gudrības simbols.

Sengrieķu mītos Atēna Pallāda parādās varoņiem un palīdz viņiem paveikt varoņdarbus. Viņa palīdz Persejam uzvarēt Medūzu Gorgonu, bet Kadmam uzvarēt drakonu un kļūt par Tēbu ķēniņu. Tieši jaunava karotāja kļuva par Hērakla aizbildni un ne reizi vien palīdzēja viņam viņa varoņdarbos. Atēna atbalsta arī Iliādas un Odisejas varoņus. Tādu piemēru grieķu mitoloģijā ir daudz. Dieviete Atēna vienmēr pavada varoņus.

Kas ir varoņi? Varonis sengrieķu valodā nozīmē "drosmīgs vīrs, vadonis". Man šķiet, ka noteicošais te ir vārds "vadonis", kas nozīmē – tas, kas ved citus cilvēkus. Piekrītiet, ka, lai cik veiksmīgs un drosmīgs nebūtu valdnieks, bet, ja viņam trūkst gudrības, tad ļoti daudzi viņa pasākumi beigsies ar izgāšanos. Gudru cilvēku vada doma, taču ne haotiska, kā tas bieži notiek mūsu ikdienas dzīvē, bet tāda, kuras pamatā ir mīlestība, citiem vārdiem – dievišķajam tuva. "Cilvēkam ir jāprot vadīt savas domas." [2]

Pievērsīsimies leģendai par dievietes karotājas dzimšanu.

Viņas nākšana pasaulē ir neparasta. Izplatītākā versija izklāstīta Hēsioda "Teogonijā", kur vēstīts, ka Atēnas tēvs bija Zevs – galvenais Olimpa dievs, kas pārvalda visu pasauli, bet māte – Metīda, sengrieķu mitoloģijā viņa personificēja gudrību un bija Zeva pirmā sieva.

Urāns (Debess dievs) un Gaja (Zemes dieviete) pareģoja Zevam, ka viņa sieva dzemdēs viņam dēlu, kas pārspēs viņu. Lai to nepieļautu, tad, kad Metīda kļuva grūta, Zevs iemidzināja viņu ar mīlīgām runām un norija, un pēc tam trešajā dienā no viņa galvas dzima Atēna, kurā bija apvienojusies tēva un mātes gudrība. Viņas piedzimšanā palīdzēja Uguns dievs Hēfaists un viens no titāniem, cilvēku aizstāvis Prometejs. Hēfaists iesita ar veseri pa Zeva stipri sasāpējušo galvu, bet Atēnu pieņēma Prometejs (viņa vārds burtiskā tulkojumā nozīmē "iepriekš domājošais", "paredzošais").

Ko leģenda vēsta alegoriskajā plānā?

Lūk, ko Hērodots raksta savā vēsturiskajā traktātā: "Par persiešu parašām runājot, tad ... Zevam viņi parasti nes upurus uz kalnu virsotnēm un visu debesjumu sauc par Zevu.[3] Tātad Hērodots asociēja persiešu dievu Ahuru Mazdu ar sengrieķu visu dievu tēvu Zevu.

Marka un Elizabetes Profetu grāmatā "Valdoņi un viņu svētmītnes" rakstīts: "Gudrības Valdoņi māca, ka zoroastrisma augstākais Dievs Ahura Mazda ir Sanats Kumara. Vārds Ahura Mazda nozīmē "Gudrais Kungs" vai "Kungs, kas apvelta ar zināšanām".

Citiem vārdiem sakot, Zevs (Ahura Mazda – Sanats Kumara) ir Saprāta dievs, kas, savienojies ar gudrību (Metīdu), radīja meitu Atēnu Pallādu.

Tagad mums tāda neparasta dievietes dzimšana šķiet dīvaina. Tomēr J. Blavatskas "Slepenajā Doktrīnā" fragmentos, kas ņemti no Dzian grāmatas, ir rakstīts: "... Caur Gribu dzimušie Valdoņi, Gara – Dzīvības Devēja sūtīti..." Lūk, skaidrojums, kas šajā sakarā sniegts T. Mikušinas grāmatā: "... "Slepenās Doktrīnas" autori sniedz izpratni par to, kā attīstījās cilvēce...
Dažādās senās mācībās tiek minēts par Augstākajiem Gariem..., kas ir Brahmas "pirmdzimtie", no saprāta dzimušie..." [4]

Citiem vārdiem, doma bija visa esošā pirmpamats, un Augstākie Valdoņi jeb Dievi sākotnēji dzimuši tieši caur tās dzīvinošo spēku.

No šejienes var droši secināt, ka Atēna Pallāda ir Dievišķās domas iemiesojums, Dievišķās gribas izpaudums vai izplatījuma doma. Bet mums ir zināms, ka doma ir enerģija, arī Agni Jogā ir rakstīts, ka "no visām radošajām enerģijām visaugstākā paliek doma". Tāpēc senie grieķi tā godāja dievieti, kas stāv blakus Zevam. "Pat zemes doma spēj pārvietot blīvus priekšmetus, – var iedomāties visu Augstākās Pasaules domas radošo spēku."[5]

Ar to var izskaidrot Atēnas Pallādas darbības daudzveidību. Viņa ir ne tikai dieviete karotāja, bet arī amatu, mākslas, pilsētu aizbildne, dziedinātāja, pareģotāja, audēja, tātad viņa ir visur un visā, kur vajadzīga domas klātbūtne.

Ja mēs atcerēsimies, ka ne velti leģendas ir dotas cilvēkiem, tad var iedomāties, ar kādu kosmisku spēku bija apveltīta dieviete Atēna, viņā apvienojas Metīdas gudrība, Hēfaista uguns spēks un Prometeja paredzēšanas spēks. "Kosmiskā Elpa ir Izplatījuma uguns. Visas kosmosa izpausmes piesātinātas ar uguni, un doma ... ir uguns."[6]

Atēnai Pallādai ir doti daudzi vārdi un epiteti, kas atklāja dievietes funkcijas, palīdzot cilvēkiem saprast viņas lielumu: Areja – glābēja, Bulaija – padomdevēja, Aglavara – ēteriskā Gaisma, Poliuhos – pilsētu aizstāve, Ergana – darbīgā – tie visi ir dievietes vārdi, kas tā vai citādi personificē Dievišķo Gudrību. Viņai veltīti dažādi epiteti, kas palīdz saprast un izskaidrot viņas funkcijas.

Homērs, piemēram, lieto epitetu Glaukopis (γλαυκῶπις), kas tulkojumā nozīmē "spulgace" – ar mirdzošām acīm. Patiešām aprakstos bieži pieminētas dievietes lielās, mirdzošās acis. Pat šajā detaļā pavīd lielā gudrība, kas simboliski iešifrēta senajās leģendās: "Uguni ... var saskatīt tikai acīs. Vārdi to neizteic, un zīmējums to neattēlo, jo tās liesma ir domā, kas neizpaužas ķermeniskajā apvalkā. Tikai acu spogulis laiž cauri augstākās domas dzirksteles. Tās acis atšķirs kosmisko staru dzirkstis, ko rupjā redze vienkārši nosauks par saules gaismu." [7]

Nav jābrīnās, ka senajiem grieķiem Atēna pēc nozīmīguma bija līdzvērtīga Zevam, bet dažkārt pat pārspēja viņu. Neatstāsim bez uzmanības arī otru visvairāk pazīstamo dievietes vārdu – Pallāda. Kāda no leģendām vēsta, ka Atēna ieguva otru vārdu, kad uzveica āzim līdzīgo lidojošo gigantu Pallantu, kas gribēja lietot varu pret Atēnu, kad titāni sacēlās pret dieviem, bet dieviete satrieca gigantu, nodīrāja viņam ādu un izgatavoja no tās savu vairogu. Atšifrējot šo alegoriju, mēs iegūstam šādu skaidrojumu.

Cilvēkā savienojas garīgā pasaule un fiziskā pasaule. Kad cilvēks caur sevi izpauž dievišķo pasauli, tad viņš kļūst dieviem līdzīgs, bet, kad viņš atsakās no Dieva, tad, arvien vairāk un vairāk iegrimdams matērijā, viņš kļūst līdzīgs zvēram. Tieši tāpēc senajās leģendās (ne tikai grieķu) puscilvēki puszvēri visbiežāk tiek attēloti kā mežonīgas, nešpetnas būtnes, kas neprot sevi kontrolēt un nodara postu. Atcerēsimies, piemēram, visiem zināmo leģendu par kentauriem vai vilkačiem. Tieši tā uzvara pār savu dzīvniecisko, t.i., miesīgo daļu paaugstina šīs būtnes (piemēram, gudrais kentaurs Heirons - varoņu skolotājs). Tātad Atēnas uzvara pār titānu ar dzīvnieciskām īpašībām ir uzvara pār zemāko matēriju un tās izmantošana dievišķiem mērķiem.

Krievu filozofs un filologs A. Losevs apgalvo, ka Atēna un visi viņas veikumi mums ir kā tiešs Zeva turpinājums. Viņa ir Zeva nodomu un gribas izpildītāja, viņa doma, kas īstenota darbībā. Viņa ir kā liktenis un Dižena Dieviete Māte, kas arhaiskajā mitoloģijā pazīstama kā visa dzīvā radītāja un postītāja.

Profesore Z. Šelomenceva esejā "Atēna Sofija Minerva" («Афина-София-Менфра») par Atēnas Pallādas sakrālo nozīmi raksta: "Dieviete uz Zemes, kas nes Dievišķību mūsu pasaulē kā Dievišķu Svētību. Visaugstākais Viņai bija ļāvis atnest ne tikai Tēva gudrību, bet arī Viņa plānu mūsu zemes pasaulei. Viņa darbojas kā Dievišķās Gudrības ideoloģe, kā teorētiķe, vadītāja un organizatore. Viņa ir gudrības, amatu un taisnīga kara Dieviete un tad, kad nepieciešams, iesaistās kaujā, ar savām bruņām parādīdama pastāvīgu gatavību aizstāvēt Patiesību."[8]

Pašlaik maz ir to, kas godā Atēnu Pallādu kā Patiesības un dievišķās Gudrības Dievieti, kas līdz šim laikam stāv šīs pasaules sardzē. Tāpēc man gribētos šo rakstu nobeigt ar viņai veltītu dzejoli.

Veltījums[9]

"... visa pasaule ir Dieva dāvana jums...
lai izzinātu sevi un apkārtējo pasauli."    Atēna Pallāda "Gudrības Vārds".

Zelta lietū dzimusi,
Troņa zālē karaliskā māte,
Gaišreģe, gudrā, tvirtā,
Dievišķās Patiesības Sargātāja!

Tu mākslai dāvāji harmoniju,
Amata mieru un daiļumu,
Kareivjiem – taisnīgumu un vīrišķību,
Kad nelaime pienākusi.

Pieņem pateicību lielo
Par to, ka, pasaules aizmirsta,
Joprojām aizstāvi Patiesību,
Skaidru domu un gudru mīlestību.


Literatūra:

1. Агни Йога / Под ред. Каган Г.И., Кальжанова Г.И., Родичев Ю.Е. – Самара: Рериховский центр духовной культуры, 1992. – В 3-х томах.

2. Геродот. История в девяти книгах / Перевод Г.А. Стратановского, под ред. С.Л. Утченко. – Ленинград: Наука, 1972.

3. Карчевская Лека. Посвящение (Стихи.ру) http://www.stihi.ru/2015/07/15/5117

4. Лосев А.Ф. Мифы народов мира: Энциклопедия в 2-х тт. – М.: Советская Энциклопедия, 1980. – Т. 1.

5. Микушина Т.Н. Добро и зло. Частное прочтение «Тайной Доктрины» Е.П. Блаватской. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2008. – 166 с.

6. Порфирий. О пещере нимф (Платонополис) http://www.platonizm.ru/content/porfiriy-o-peshchere-nimf

7. Шеломенцева З.С. Афина-София-Менфра. Философско-культурологическое эссе
http://www.beesona.ru/id531/literature





[1] Порфирий. О пещере нимф.

[2] Агни Йога. «Надземное», §647.

[3] Геродот. История в девяти книгах, §131..

[4] Микушина Т.Н. Добро и зло. Частное прочтение «Тайной Доктрины» Е.П. Блаватской.

[5] Агни Йога. «Аум», §90.

[6] Агни Йога. «Беспредельность» II, §372.

[7] Агни Йога. «Агни-Йога», §139.

[8] Шеломенцева З.С. Афина-София-Менфра. Философско-культурологическое эссе.

[9] Автор стихотворения Лека Карчевская


Materiālu sagatvojusi J. Žurkova   

Tulkojusi Lauma Ērgle    



uz augšu

uz sākumlapu

 





Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia