Sākumlapa

Diktāti - Vēstījumi

GV 1 (03.2005. - 06.2005.)
GV 2 (08.2005. - 01.2008.)
GV 3 (03.2008. - 06.2011.)
GV 4 (12.2011. - 06.2018.)

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem

Rozāriji

Informācija
ziedotājiem

Kontakti


SAITES:

СИРИУС

Izdevniecība
"SOL VITA"

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

IEMĪĻOTAIS ILARIONS



Ilarions ir Piektā stara Valdonis – Patiesības stars, Dziedināšanas un Dievišķo zināšanu stars.

Viņš ir Patiesības Tempļa Hierarhs ēteriskajā plānā virs Krētas salas (Grieķija).

Vienā no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem Ilarions bija augstākais priesteris Patiesības Templī Atlantīdā...

Īsi pirms kontinenta appludināšanas viņš pārnesa Patiesības liesmu kopā ar šī Tempļa materiālās kultūras priekšmetiem. Patiesības Fokuss, ko viņš iedibināja, kļuva par fokusa punktu Delfu Orākuliem – Patiesības sūtņiem, kas kalpoja Atēnas Pallādas vadībā daudzu gadu simtu laikā, līdz kamēr melnie priesteri iekļuva Delfu ordenī un izkropļoja tālāk nododamo Patiesību. Tad Brālība atteicās no šādas kalpošanas esošajai cilvēcei, jo ļaudis nebija spējīgi atšķirt Patiesību no maldiem.

Vēlāk Ilarions iemiesojās kā Zauls no Tarsas, kļūdams par apustuli Pāvilu. Pāvils bija Kilikijas (ostas pilsēta Tarsa) pilsonis, mācīts jūds, izglītojies Jeruzalemē "pie Gamaliēla kājām", kurš bija farizejs un likumu pārzinis sinedrionā.

Labi zinot mācības un tās adeptu ceļus, Pāvila dvēsele bija savrup no ārējās mentalitātes, taču tā nebija sveša Vārda apgarota. Kaut arī Zaula saprāts bija aizspriedumu pilns pret Kristu (audzināšanas un apkārtnes faktoru ietekmē, kas nevar bezgalīgi pretoties dvēseles centieniem, ja vien viņa nedos savu piekrišanu uz to), apustuļa Pāvila tēls, viņa ugunīgais liktenis jau bija iegravēts viņa garā.

Lai arī kāds Pāvils bija ārēji, iekšēji viņa dvēsele bija gatava! Viņa Gars sagatavoja viņu, un pats gatavojās, uzcītīgi mācoties tai un nākamajās dzīvēs. Mēs zinām, ka Valdonis Jēzus nostājās svētā Pāvila priekšā ceļā uz Damasku. "Gaisma - no debesīm mirdzoša, par sauli spilgtāka atstaroja mani", - viņš aprakstīja to Agrippam. Un izdzirdēja viņš Valdoņa balsi, kas viņam teica: "Zaul, Zaul! ko tu Mani vajā?... tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt." [1].

Tā Valdonis Ilarions tajā mūžā atsauca mums atmiņā, kad satikās ar Kristu:

"Mēs viņu saucām par Jēzu Kristu. Mēs bijām viņa aicināti tāpat, kā šodien aicināti esat jūs. Es atceros, kā viņš atnāca pie manis, pilnvarojot ar savu Vārdu. Tomēr vispirms viņš pazemoja mani ceļā uz Damasku, ko es ļoti gaidīju, lai noliektos manis paša Kristus liesmas priekšā, ko viņš atklāja man, dodot arī atslēgu meditācijai uz liesmu, lai es varētu iet pa viņa pēdām, kalpojot uz Piektā stara – zinātnes un dziedniecības, apustuļu darbības un Vārda sludināšanas stara.

Es bieži jutos, ka man būtu Herkulesa rokas, kājas un sirds, kad cīnījos ar lejupejošām spirālēm uz Zemes, ar ateismu, agnosticismu, intelektuālu lepnību un niknumu pret praviešiem un Svēto no Dieva, pavisam nesen atnākušo pie mums. Un tomēr es atcerējos, ka reiz es pats biju starp viņiem. Kādreiz man pašam pārmērīgi piemītošā lepnība un tīšuprāt pretī nostāšanās Dieva gribai vienmēr degs manā atmiņā kā atgādinājums par mūsu bezpalīdzību, kad esam Dieva instrumenti. Taču lielā pilnvaru piešķiršana caur Vārdu atnāk aicinājums brīdī, mīļotie, – ne brīdī, kad skan sauciens, bet aicinājuma mirklī, kad dvēsele dod atbildi, balstoties uz kaut ko, kas nāk dziļi no iekšienes. Tā ir straume, tā ir pašatdeve, tā ir atteikšanās, kad bija kā teikts: "Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt."

Mana dvēsele pazina Viņu iepriekš un atdzima mana ārējā prāta atmiņā par iekšējo solījumu. Ne pirmo reizi es redzēju Kungu Kristu. Es sastapu viņus agrāk, pirms atnācu [šajā] iemiesojuma, un tomēr man bija jāizlaužas cauri lepnībai un karmai (uz Piektā stara), kas radīta ar ilgstošu apmācību, ar lielu erudīciju, sabiedrisku un intelektuālu pārākumu, ko es jutu pret agrīnajiem kristiešiem. Tātad manis paša karmas dēļ es pretojos aicinājumam."

Gaisma, kas izstaroja uz Pāvilu, bija apžilbinoša un attīroša. Gaisma bija kā pārmetums viņa cilvēciskai apziņai, kas īstos Dieva kalpotājus pakļāva vajāšanām. Viņam bija jāiztīra viņa acis, lai viņš spētu saskatīt Dieva Dēlu. Tā bija pārvēršanās gaisma, kas piespieda viņu mainīties pašās saknēs un stāties uz personīgas sadarbības ceļa ar Valdoni Jēzu Kristu.

Pēc notikušā gadījuma Pāvils uz kādu laiku aizgāja uz Arābijas tuksnesi. Vēstulē Galatiešiem (1:16 – 18) viņš rakstīja:

"... tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm, un negāju uz Jeruzalemi... Tad, trīs gadus vēlāk, es aizgāju uz Jeruzalemi..."

Komentētāji [Rakstos] bieži prātoja, ko Pāvils darīja, būdams tuksnesī. Ilarions paskaidroja, ka Jēzus ņēma viņu "kopā ar citiem svētmītnē, kas novietota virs Svētās Zemes, un [mītnē] virs Arābijas. Es biju tur un mācījos pie viņa. Manas uzturēšanās mērķis tuksnesī bija meditācijas ar Viņu, kad mani ņēma savos smalkajos ķermeņos debesu mītnē, lai saņemtu pamācības no sirds uz sirdi."

Kālab bija pievērsts Zauls tarsietis? Neapšaubāmi, Valdonim Jēzum, personīgi apmācot Pāvilu, kura Kristum veltītie pārdzīvojumi un raksti ieņem nozīmīgu vietu Jaunajā Derībā, bija kāds sevišķs mērķis. Lieta tāda, ka Pāvilam bija paredzēts uzcelt kristiešu baznīcu uz klints, kur personīgā pieredzē sastapās ar Kungu – pievērst pagānus, viņu valdītājus, Gaisma bērnus īstajai ticībai, un savus sprediķus un vēstules, kas trīsdesmit gadu laikā izplatījušās pa visu Mazāziju un Vidusjūras zemēm, nonest līdz cilvēku izpratnei par Personību un Kristus Klātbūtni kā dzīvo Glābēju.

Taču Pāvila misija ar to nebeidzās; tas, kas viņam bija priekšā, bija jādzimst no savas pieredzes un augšupceltā Kristus pieredzes, kas strādāja kopā ar viņu visa mūža laikā un veltīja kalpošanai Kungam. Tieši viņu savstarpējās attiecības visā to pilnībā ļauj apjaust saites, kas saista Dievišķo Valdoni un augšup necelto čhēlu, bet šīs debesu un Zemes savienošanās dēļ dzimst kā supernova zvaigzne – aicina mūs izpildīt augstāko uzdevumu caur ES ESMU TAS, KAS ES ESMU.

Tiešās un aizkustinošās savstarpējās Pāvila attiecības ar savu Kungu demonstrē to sirsnīgo draudzību un personīgo ceļa uzticēšanos, kas pēc Jēzus Žēlastības gaida katru no mums, ja vien mēs ļausimies pilnībā pieņemt pievēršanos (kas nozīmē "mainīties, pārvērsties, no jauna dzimt Kristū") un pakļauties Visuma Kristum dzīvē, nāvē un mūžībā.

Nākamajam čhēla, kas cītīgi gatavojas aicinājumam būt par skolnieku, ir jāatceras Jēzus vārdi: " Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis... " [2]

Tas nozīmē: tikmēr, kamēr čhēla nav gatavs, tieši Guru, bet ne viņš lemj, vai ir vērts dibināt savstarpējas attiecības ar viņu. Bet, kad čhēla ir gatavs, pat, ja viņš to neapzinās ar savu ārējo prātu, viņa sastapšanās ar Guru kļūst neizbēgama. Tieši tā ir noticis ar Zaulu no Tarsas. Visas viņa entuziasma pārpilnās būtnes dēļ Pāvils izpildīja Kunga misiju, kristietība saglabāta līdz mūsu laikam formā, kurā Kristus sekotāji bija to sagatavojuši, lai atgūtu zaudētos gadus, zaudētās Mācības un zaudēto Vārdu, kas tagad mums atgriežas.

Pāvils, Jēzus Kristus mantijā tērpts, ar savu paraugu (varbūt, pat vairāk nekā ar vārdiem) aizsteidzies priekšā un paredzējis Jāņa mūžīgā Evaņģēlija jaunu debesu un jaunas zemes redzējumu.

Ilarionā (290. – 372. g. m. ē.) atgriezās Pāvila dvēsele savā pēdējā iemiesojumā izpildīt likumu, lai nolīdzsvarotu karmu, ko viņš radīja, pakļaudams kristiešus vajāšanai un nolemjot viņus nāvei.

Tā kā tajā dzīvē apustulis Pāvils izteica piekrišanu, ka Svēto Stefanu (pirmo kristieti mocekli) ļaudis apmētājuši ar akmeņiem un cietsirdīgi vajājuši un nogalinājuši kristieti, tāpēc viņš nesavienojās ar Mūžīgo Gaismu [*] tajā dzīvē. Ja vienā iemiesojumā kādam atņem dzīvību, tad bieži vajag atkārtoti iemiesoties, lai nolīdzsvarotu šo karmu.

Dievišķais Valdonis Ilarions paskaidroja, kāpēc viņam vajadzēja no jauna iemiesoties, pirms viņš savienojās ar Mūžīgo Gaismu:

"Atcerieties, ka mēs, Kristus apustuļi, bijām pakļauti Likuma dispensācijai, kas prasa simtprocentīgu karmas nolīdzsvarošanu, pirms dvēsele var savienoties ar Mūžīgo Gaismu. [3]

Tāpēc man, esot iemiesotam apustulī Pāvilā un pēc tam Svētajā Ilarionā, bija jāizpērk visi tie grēki, ko izdarīju līdz mana Kunga pieņemšanai."

Būdams paklausīgs savam Kungam un aiz mīlestības pret viņa bērniem, viņš vēlreiz pieņēma savu mantiju, lai mācītu sludināt un dziedināt. Dieva žēlastības un Viņa aizstāvības dēļ viņš izpirka visus savus karmiskos parādus un vēl vairāk – aplaimoja daudzus cilvēku tūkstošus – viņā un caur viņu darbojās Kungs.

Jēzus, padarījis Pāvilu par savu apustuli, atbalstīja viņa pēdējā – Svētā Ilariona iemiesojuma laikā, dibinot mūku darbību Palestīnā.

Tikai pēc divdesmit gadiem, kas pavadīti tuksnesī, lai sagatavotos misijas izpildei, Ilarions radīja savu pirmo brīnumu – caur viņu darbojās Dievs: sieviete tika izdziedināta no neauglības un varēja dot dzīvību dēlam. Tā sākās viņa dziednieka kalpošana.

Viņš dziedināja bērnus pret drudzi, piesaucot Jēzus vārdu, dziedināja paralizētos un izdzina daudzus velnus. Cietēju bari sekoja viņam pa pēdām pat vistālākajās un mežonīgākajās vietās cerībā gūt izdziedināšanu un attīrīšanos no ļauniem gariem. Viņa daudzie mēģinājumi paslēpties no ļaudīm vienmēr cieta neveiksmi, jo cilvēki tik un tā atrada viņu, piespiežot mīlestībā pret Jēzu izpildīt savu īsto uzdevumu.

Hieronims, kas aprakstījis šī svētā dzīves gājumu, – galveno mūsu zināšanu avotu par viņu, vēstīja:"Daudzie viņa paveiktie brīnumi Sicīlijā sapulcināja ap viņu pūļus, kas alka tikt izdziedināti, un arī vienkārši reliģiozus cilvēkus. Kāds ievērojams cilvēks, kas bija izdziedināts no tūskas pašā pirmajā dienā, un, pateicības pilns, viņš piedāvāja Ilarionam lielas dāvanas; taču viņš stingri ievēroja Glābēja vārdus: par brīvu saņēmāt, par brīvu atdodiet. "

Taču tas, ko vēlāk radīja caur viņu Kungs, patiešām, nevar nepārsteigt. Milzīgi paisuma viļņi, ko izraisījusi spēcīgākā zemestrīce, draudēja iznīcināt pilsētu.

Hieronims liecina: "Jūra izgāja no krastiem; šķita, Dievs no jauna sūta plūdus uz Zemes, vai arī viss atgriežas sākotnējā haosā; viļņi met kuģus augšā un izmet uz klintīm. Pilsētnieki, redzot šos ūdens kalnus, kas nāk uz krastu, tūlīt atveduši Ilarionu un, veduši viņu pa priekšu kā uz cīņu; nostājoties uz krasta. Kad viņš uzzīmēja smiltīs trīs krustus un sargājot izstiepa rokas pretī viļņiem, jūra saslējusies neticamā augstumā, pēkšņi pamira viņa priekšā, pēc tam ilgi plosījās, it kā sašutusi par uzradušos šķērsli, un pamazām atgriezās savos krastos."

Mūža nogalē tautas svētais – tautas, jo cilvēki uzskatīja, it kā viņš viņiem pieder, – atrada patvērumu Kiprā, tik nomaļā vietā, ka viņš domāja: neviens tur viņu neatradīs.

Tajā vietā bija daudz savvaļas zvēru, un tai bija slikta slava; viņš domāja, ka cilvēki baidīsies tur ieklīst. Taču atradās cilvēks, kas neņemot vērā paralīzi, prata tur nokļūt. Viņš atrada Ilarionu, tika izdziedināts un izbazūnēja par to visur.

Kā teica Hieronims: "Nevar apslēpt pilsētu, kas stāv kalna virsotnē." Dieva uzticība padarīja Ilarionu par tādu "pilsētu", un ar šo uzticību viņš slavēja Kungu.

Tāpēc savas pēdējās dienas svētais pavadīja daudzu ļaužu vidū, kas piepildīja kādreizējo vientulīgo ieleju. Turpat saskaņā ar viņa gribu, viņš bija apglabāts.

Tomēr pēc dažiem mēnešiem viņa tuvākais skolnieks Kvietijs slepeni atvēra kapu un pārveda pīšļus uz Palestīnu.

Dievišķais Ilarions no sava augšupceltā stāvokļa turpina palīdzēt mūsdienu cilvēcei. Dažu pēdējo gadu laikā viņš vairākkārt deva savu Mācību caur Lielās Baltās Brālības Sūtni Tatjanu Mikušinu.

Dievišķais Valdonis Ilarions padalījās ar mums atklāsmēs, ko viņš ieguva šī sava pēdējā fiziskā iemiesojuma laikā, būdams liels dziednieks un vientuļnieks, dzīvojot Palestīnas tuksnešos un Kiprā.

Kādā no saviem Vēstījumiem Viņš teica: "Es, Valdonis Ilarions, atceros tos brīžus, kad es biju iemiesojumā un man bija iespēja vienatnē kādā nostūrī veselām dienām vērot sevi it kā no malas. Es sapratu, ka es esmu dzīvs, iemiesojies cilvēks ar visām sava ķermeņa funkcijām, bet tajā pašā laikā es sāku apzināties, ka manī ir cits cilvēks, kas nav tieši saistīts ar mana cilvēciskā ķermeņa funkcijām. Tā bija dīvaina personības sašķelšanās. Es biju uz Zemes iemiesojumā, un vienlaikus es apzinājos, ka esmu nemirstīgs. Es esmu mūžīgs. Es esmu atstāts pats savā ziņā šajā iemiesojumā un mēģinu saprast šīs manas dzīves jēgu, un vienlaikus es esmu daudz lielāks nekā mans fiziskais ķermenis. Pēc būtības mans fiziskais ķermenis ir tikai skafandrs, kas ļauj manai Augstākajai daļai būt manī.

Šajos brīžos, kad es skaidri apjautu, kas es īstenībā esmu, mana apziņa pacēlās neiedomājamos augstumos, no kuriem es skaidri redzēju visa dzīvā, kas pastāv uz Zemes, vienotību.

Es skaidri redzēju visu dabas valstu, eņģeļu un elementāļu vienotību. Šajos priecīgajos klusās saziņas brīžos ar savu sirdi es sajutu, kā ar mani sarunājas un mēģina stāties ar mani kontaktos tūkstošiem cilvēka acīm neredzamu būtņu, kas tomēr dzīvo un ir man visapkārt. Šajos brīžos es sajutu savu vienotību ar katru kukainīti, ar putniem, ar zvēriem.

Cik tas bija brīnišķīgi! Tas bija iespējams tikai tad, kad es paliku viens, vienatnē ar sevi. Manā apkārtnē nebija neviena, izņemot zvērus, putnus, eņģeļus un elementāļus.

Pēc tam pie manis atnāca cilvēki. Šie cilvēki meklēja pie manis izdziedināšanu. Viņi centās atnākt pie manis, lai saņemtu daļiņu no manas klusās laimes un miera. Bet, tiklīdz viņi ar savām raizēm un problēmām ienāca manā pasaulē, tā manas pasaules iemītnieki slēpās, jo šo cilvēku vibrācijas bija svešas un naidīgas viņu vibrācijām un manām vibrācijām, pie kurām viņi bija pieraduši mūsu klusās saskarsmes laikā.

Es sniedzu palīdzību daudziem cilvēkiem. Es dziedināju viņu dvēseles. Es gatavoju zāles no augiem un devu viņiem šīs zāles. Bet patiesībā ne jau augi izdziedināja viņu savainotos un nevarīgos ķermeņus. Viņi paši izdziedināja sevi, kad viņi sāka apzināties, kādu ļaunumu viņi ir nodarījuši savām dvēselēm un savam fiziskajam ķermenim tad, kad izdarīja nepareizas darbības, un tad, kad pieļāva nepareizas jūtas. "

Ilarionam piemita neparastas dziedināšanas spējas. Patiešām, Dieva sūtīti ir tie īstie cilvēces dziedinātāji, kas ir spējīgi nest veselību un integritāti dvēselei ar vienu rokas pieskārienu vai tikai ar pavēli "Topi vesels!".

Īstu dziedinātāju nav grūti atpazīt: viņš dzīvo savas varenās ES ESMU Klātbūtnes pavēnī, pazemīgs Dieva priekšā, un cilvēks, zinot, ka viņš ir tikai Svētā Gara instruments, atdara visu slavu Dievam par tiem darbiem, ko Viņš dara caur viņu.

Tādi Dieva svētie ir necili un nemaz katrā ziņā neatklās jums, ka viņiem piemīt dziedniecības spējas.

Ilariona Svētmītne ir Patiesības templis, novietots ēteriskajā valstībā virs Krētas salas, kas no tiem laikiem, kad bija kontinenta Grieķijas daļa, ir saglabājušās sākotnējā fiziskā Patiesības Tempļa drupas.

Dievišķais Valdonis Ilarions ir Svētmītnes Hierarhs un Atēna Pallāda, Patiesības Dieviete ir viņas aizbildne. Viņi kopā ievirza Patiesības Brālības, eņģeļu pulkus, kas kalpo uz Piektā stara, un augšup neceltās dzīvesplūsmas, kas atnāk Svētmītnē savos smalkajos ķermeņos starp iemiesojumiem un miega laikā, darbību, lai mācītos visas Patiesības mācības: īpaši kosmisko likumu, dziedināšanas zinātnes, matemātiku, mūziku, Dievišķo ģeometriju un engramisko ritmu zinātnes, alķīmijas un nogulsnēšanas likumus.

Patiesības Liesma, godbijībā lolota un sargāta Ilariona Svētmītnē – žilbinoša, spilgti zaļa gaisma, tās krāsa uzņēmusi sevī nogulsnēšanu, īstenošanu dzīvē, praktiskumu, dziedināšanu un atjaunināšanu. Dieva Spēks ar spilgtu, gaišzilu krāsu apvienojumā ar zeltainu Dieva Saprāta staru fokusējas dziedināšanas zaļā liesmā un zinātņu veselumā.

Svētmītnes muzikālais vadmotīvs ir Artūra Salivena melodija "Uz priekšu, kristīgie kareivji“ (Onward, Christian Soldiers” by Arthur Sullivan). Melodija (Onward, Christian Soldiers”) pievelk Ilariona starojumu ikvienam cilvēkam pasaulē. Caur mūziku mēs tagad jūtam to pašu dedzību un aizrautību, kas spēja apustuli Pāvilu vēl pirms diviem gadu tūkstošiem iedvesmot agrīnos kristiešus iedibināt Kristus baznīcu Mazāzijā un galu galā visā pasaulē.


Raksta autore Marija Flīmane


Ilariona attēlu ir radījusi māksliniece
Svetlana Žukovska no Minskas, Baltkrievijas




Avoti:

[1] Apustuļu darbi (9:3, 4, 5), (Apustuļu darbi 26:14)

[2] Jāņa ev. (15:16)

[3]  Divdesmitā gadsimta sākumā ir stājusies spēkā jauna dispensācija: ir iespējama savienošanās ar Mūžīgo Gaismu, nolīdzinot ne mazāka kā 51 procentu karmas; pārējā karma tiek līdzsvarota iekšējos līmeņos pēc savienošanās ar Mūžīgo Gaismu.

[*] Savienošanās ar Mūžīgo Gaismu
Kungs Gautama Buda dēvē par savienošanos ar Mūžīgo Gaismu savā vēstījumā 2005. gada 2. maijā, vai citiem vārdiem ascend (angļu val.), vai вознесение krievu val. (tulk. piez.)

Izmantotā literatūra:

1. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "The Masters and Their Retreat". Summit University Press, Gardiner, Montana 2003.

1.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет. «Владыки и их обители». – Москва: М- Аква 2006, 156 с., 508 с.

2. Mark L. Prophet and Elizabeth Clare Prophet "Lords of the Seven Rays". Summit University Press, Gardiner, Montana 1986.

2.a Марк Л. Профет, Элизабет Клэр Профет «Владыки Семи Лучей» – Москва: Лонгфелло 2008, 139 с.

 

uz augšu

 

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia