Sākumlapa

Diktāti

23. datuma dispensācija

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem
  Atēna Pallāda  
  Kungs Šiva  
  Sanats Kumara
  Skolotājs Morija  
  Kungs Maitreija 
  Māte Marija  
  Kuthumi  
  Gautama Buda  
  J. Blavatska  
  Sen Žermēns  
  Jēzus  
  Konfūcijs  

Rozāriji

Noderīga
informācija

Kontakti

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

Konfūcijs



KONFŪCIJS (KUN-CZI)[1]  (551/550 – 479 p.m.ē.)

Senās Ķīnas filozofs. Konfuciānisma pamatlicējs



Ģimene. Konfūcijs – ķīniešu vārda Kun Fu-czi latīniskais skanējums, kas nozīmē skolotājs Kun, filozofs. Viņš dzimis aristokrātiskā ģimenē, lai arī trūcīgā, tomēr ar bagātu ciltskoku. Dzimtas aizsācējs bija Sun karaļvalsts valdnieks Vei-Czi. Konfūcija priekštecis ceturtajā paaudzē bija spiests bēgt uz Lu karaļvalsti, kur ģimenei viss bija jāsāk no jauna.

Konfūcija tēvam Šuļan He – drosmīgam virsniekam, nelielas pilsētas komandantam bija pieticīgi ienākumi. No pirmās sievas viņam bija deviņas meitas. Vēlēdamies, lai viņam būtu cienīgs dzimtas turpinātājs, viņš 66 gadu vecumā apprecējās otru reizi ar tikumīgu meiteni. Viņiem piedzima dēls, ko vecāki sauca par Kevu, bet pasaule pazīst kā Konfūciju. Viņam nebija vēl divi gadi, kad tēvs nomira. Nabadzības dēļ puisēns bija spiests pelnīt iztiku ar dažādiem, par nicināmiem uzskatītiem darbiem. Kad Konfūcijam bija 17 gadu, nomira viņa karsti mīļotā māte.


Dzīve un darbība. No 15 gadu vecuma viņš sāka ņemt privātstundas, nodarboties ar pašmācību, studēt iemīļoto seno gudro rakstīto literatūru. 19 gadu vecumā jauneklis apņēma sievu. Kad piedzima dēls, viņš iestājās valsts dienestā. Savus pārtikas piegādāšanas uzrauga pienākumus tāpat kā visus citus darbus Konfūcijs izpildīja ļoti apzinīgi, labi un nesavtīgi, iedziļinoties visos sīkumos, lai arī korupcija ierēdņu vidū tajos laikos bija parasta parādība. Savu izglītošanos Konfūcijs pabeidza līdz 30 gadu vecumam. Ķīnā tajā laikā izglītotam cilvēkam bija jāprot lasīt, rēķināt, prast izpildīt rituālus, saprast mūziku, šaut ar loku un vadīt ratus. 22 gadu vecumā viņš jau atvēra savu skolu, kurā pasniedza mācību par tikumību, vēsturi, mūziku un vadības mākslu. Mūziku viņš uzskatīja par labāko līdzekli slikta rakstura un paradumu labošanai. No saviem klausītājiem skolotājs ņēma pieticīgu maksu. Viņa popularitāte sāka augt.

Būdams senatnes pētnieks un zinātkārs domātājs, Konfūcijs devās ceļojumā uz imperatora rezidenci, kur iepazinās ar valdnieka bibliotēkas dārgumiem. Šeit viņš mācījās mūziku, kas valdnieka galmā bija augsti attīstīta. Domātājam nebija sakaru ar valdnieka galmu, toties viņš iepazinās ar tā laika lielāko domātāju Lao-czi, filozofiski reliģiskās skolas pamatlicēju. Šī tikšanās dziļi iespaidoja jauno domātāju.

Kad Konfūcijs atgriezās dzimtenē Lu, tur norisinājās notikumi, kas parādīja, ka gudrā dzīve atbilst viņa mācībai. Lu pārvaldnieks tika valdošo ierēdņu padzīts un bija spiests bēgt uz kaimiņu provinci Ci. Viņam sekoja Konfūcijs ar saviem skolniekiem, nevēlēdamies ar savu autoritāti atbalstīt tos, kas padzina savu pārvaldnieku. Tomēr gudrā padomi Ci provinces pārvaldniekam drīz vien kļuva apgrūtinoši, un Konfūcijs atgriezās dzimtenē. Šeit viņš turpināja nodarbības ar skolniekiem un attīstīja savu mācību.

„Konfūcijam vienmēr bija raksturīga neviltota vienkāršība. Viņš aizvien bija pieklājīgs, uzmanīgs, laipns, valkāja vienkāršu melnas un dzeltenas krāsas apģērbu. Skolnieku sabiedrībā viņš bija sirsnīgs un dabisks, viņam bija sveša slavas kāre un augstprātība. Viņš nekad neizrādīja savu izglītotību un mācēja ieklausīties padomos. Skolniekiem uz viņu bija liela ietekme. Viņš ne reizi vien mainīja savus lēmumus pēc viņu padomiem...

Bet, tiklīdz Konfūcijs parādījās galmā, viņš pārvērtās... Visas viņa manieres – paklanīšanās, ceremoniālās pozas bija stingru likumu noteiktas un diktētas... Un tas viss izrietēja nevis no lepnības vai iedomības, bet tika darīts tradīciju atdzimšanas vārdā” (6. – 44., 45.lpp.).

Tāpat kā vēlāk Platons, arī Konfūcijs uzskatīja, ka valsts labklājība atkarīga no valdnieka gudrības un taisnīguma. Viņš sapņoja šo ideju īstenot dzīvē. Tomēr Lu valdnieks uzaicināja Konfūciju dienestā tikai, kad Konfūcijam jau bija apritējis 51 gads. Dažos veiksmīgas darbības gados Konfūcijs kļuva par valdnieka tuvāko padomdevēju un tā veicināja valsts uzplaukumu, ka par to sāka satraukties kaimiņvalstis. Kaimiņi nekavējās sanaidot valdnieku ar gudro padomnieku un šajā nolūkā, izmantojot valdnieka vājības, atsūtīja valdniekam kā dāvanu 81 skaistuli un 30 ratus ar šķirnes zirgiem četrjūgos. Valdnieks padevās kārdinājumam. Lai nevarētu atteikties no tādas dāvanas, viņš ar nodomu nostādīja padomnieku grūtā situācijā, rupji pārkāpdams vienu no rituālajām normām. Protestējot pret to, Konfūcijs kopā ar dažiem desmitiem skolnieku atstāja Lu valsti.

Klejojumi. 55 gadu vecumā Konfūcijs faktiski atradās trimdā. 14 gadu laikā viņš kopā ar skolniekiem pārceļo no vienas provinces uz citu cerībā atrast pārvaldnieku, pie kura viņš varētu īstenot savu sapni par jauna tipa valsti – augsti tikumisku un humānu, kas nodrošinātu pienācīgu, taisnīgu dzīvi saviem līdzpilsoņiem. Visur viņu sagaidīja ar cieņu, piedāvāja labus ienākumus, bet darboties valsts lietās neaicināja. Beidzot, kad Konfūcijam bija 64 gadi, Ču-gun pārvaldnieks piedāvāja filozofam pirmā augstmaņa posteni. Un Konfūcijs atkal palika uzticīgs saviem uzskatiem. Viņš atteicās no glaimojošā piedāvājuma, jo pārvaldnieks nelikumīgi bija ieņēmis troni, apejot savu tēvu.


Ko gudrais mācīja pārvaldniekiem un augstajiem ierēdņiem? Saskaņā ar Konfūcija uzskatiem valsts – tā ir piramīda. Tās virsotnē ir Debesu Dēls, tas ir, pārvaldnieks. Piramīdas vidū – augstmaņi, vadošais aparāts.

Pamatnē ir tauta. Galvenā uzmanība veltīta piramīdas vidusdaļai. Kā izturas piramīda, tāda arī tauta. Vadīt tautu var cēlsirdīgi vīri. „Cildena vīra morāle līdzīga vējam, zemiska cilvēka morāle līdzīga zālei. Zāle noliecas uz to pusi, uz kuru pūš vējš”. Domātājs mācīja pārvaldniekus, ka valsts ir kā liela ģimene. Bet dzimta un ģimene saliedējas kopīgā darbā visu labumam. Tajā visi palīdzēja cits citam, tur valdīja dziļa jauno cieņa pret vecākajiem un vecāko rūpes par jaunajiem. Pēc būtības tāda ģimene ir veidota pēc hierarhijas principa, kas ir visuma pamatā: augstākā palīdzība zemākajam un zemākā pakļaušanās augstākajam.


Pēdējie dzīves gadi. Pēc tam viņš atgriezās dzimtajā Lu valstī, kur turpināja mācīt, iemantojot vispārēju cieņu un neapšaubāmu autoritāti. Viņš turpināja nodarboties arī ar senu grāmatu sistematizāciju. Grāmata „Senu dziesmu krājums" parādījās tad, kad Konfūcijs savāca un apstrādāja senas poēmas. Apmēram divus gadus pirms nāves viņš uzrakstīja īsu Lu valsts vēsturi par 240 gadu ilgu laiku: no 721. līdz 481. gadam p. m. ē.

Lielais domātājs Konfūcijs pārgāja citā pasaulē 73 gadu vecumā, īsi pirms savas aiziešanas pārdzīvojis sievas, dēla un iemīļotā skolnieka Jaņ Hueja nāvi. Trīs gadus skolnieki dzīvoja būdiņā blakus viņa kapam, pildīdami sēru ceremonijas atbilstoši skolotāja iesvētītam rituālam.

Mācība. Savu mācību Konfūcijs sludināja mutiski. Par lielā filozofa pasaules uzskatu mēs uzzinām no viņa skolnieku pierakstiem, galvenokārt, no grāmatas „Luņ jui” – „Sarunas un uzskati”. Saskaņā ar Konfūcija mācību cilvēka eksistences ideāls meklējams senatnē, kas nosaka cienījamas uzvedības normas un paraugus. Tāpēc vajag pētīt senās grāmatas un lielo askētu dzīves. „Konfūcijs ticēja, ka izglītība, dzīves kanonu propaganda paši paveiks savu darbu... Bet to izdarīt /atgriezties pie zelta senatnes/ vajag apzināti. Katram cilvēkam jābūt prasīgam pret sevi, jāievēro noteikti likumi un kanoni; tikai tad visa sabiedrība izdziedināsies no savas slimības” (6. – 40.,46.lpp.).

Konfūcija Mācības centrālais jēdziens ir „žeņ" – humānisms jeb cilvēkmīlestība. Šajā jēdzienā iekļauts gan cilvēka raksturojums, gan viņa tikumiskās pilnveidošanās mērķis, gan cilvēku attiecību likums sabiedrībā. Pareiza attieksme pret cilvēkiem izpaužas savstarpēji. Attiecību ētikas zelta likums: "nedari otram to, ko negribi sev". Skolotājs aicināja mīlēt cilvēkus. Ja cilvēku sirdis degs mīlestībā, tad cilvēki kļūs kā viena ģimene. „Tātad, jums jāmīl citi kā pašiem sevi... vēlēt viņiem visu to, ko vēlam sev”, - viņš teica. „Konfūcijs uzskatīja, ka cilvēkam jāiemācās bez jebkādiem sodiem ievērot humānisma un etiķetes noteikumus”. „Ja tautu vada ar likumu palīdzību, - viņš teica, - tad, kaut arī tauta centīsies tos neievērot, tai nebūs kauna sajūtas” (6. – 46.lpp.). Jēdzienu „žeņ” domātājs traktēja ļoti plaši, un tas ietvēra sevī daudzas īpašības: mīlestību pret cilvēkiem, atklātību, uzticību, nesavtību, taisnīgumu, cieņu, patiesīgumu, vīrišķību. Tas bija tikumu kopums, ideāls, kas piemita tikai senajiem cilvēkiem. „Žeņ” cilvēki faktiski bija varoņi, augstākās ētikas nesēji. Cilvēkmīlestība iemiesoja cilvēku savstarpējo attiecību vispārējos principus, bet par to konkrētu īstenošanu kļuva rituāls, ceremoniju un ierašu, tas ir, noteikumu jeb etiķetes ievērošana.

„Li” rituālu Konfūcijs neattiecina uz ārējo ceremoniālu. Caur rituālu cilvēks izpauž savu cieņu un izpratni pret citu cilvēku. Rituāls ir vērtīgs kā saticības panākšanas līdzeklis ģimenē un sabiedrībā. Rituāls ļauj dibināt savstarpējas attiecības starp dažāda vecuma un sociālā stāvokļa cilvēkiem. Rituāla ētika izriet no pārliecības, ka cilvēciskā saskaņa ir svarīgāka par abstraktām patiesībām. Kaut arī rituāls un humānisms ir cieši saistīti, visa kodols ir humānisms. „Ja cilvēks nav humāns, kāds labums no ceremonijām?” (6. – 48.lpp.). Tas, ko skolotājs dēvēja par rituālu, pēc būtības bija vērsts uz mēra sajūtas izstrādāšanu, lai vadītāji nepārkāptu savas pilnvaras un neizmantotu savu stāvokli ļaunprātīgi.

Par „žeņ” un „li” pamatu Konfūcijs uzskatīja „sjao” – dēla godbijību, cieņu pret vecākiem un vispār pret vecākiem cilvēkiem. Dēla cieņa pret tēvu ir primārais augstākais princips, bet denunciācija par tēvu ir netikumīga. Šo ētisko principu 66. gadā p.m.ē. Ķīnā pieņēma kā likumu. Senču kultu Konfūcijs izprata kā „vispārējās tikumiski politiskās kārtības daļu... „Ja mēs necentīsimies izpildīt pienākumu attiecībā pret senčiem, tad tautas tikumība neuzlabosies”, - viņš teica.” (6. – 42.lpp.).

Šo pašu funkciju izpildīja viņa mācība par vārdu izlīdzināšanu. Konfūcija formula: „Valdniekam jābūt valdniekam, augstmanim – augstmanim, tēvam – tēvam, dēlam – dēlam”. Ja cilvēki uzdod sevi par tiem, kas viņi patiesībā nav, ja viņu darbi neatbilst vārdiem, tad cilvēku attiecībās saprašanos nomaina sajukums. Vārdu labošana – atbildīgas attieksmes pret vārdiem mērs un nepieciešamais saprašanās nosacījums.

Augstu principu ievērošana bija „Czjuņ-czi” - cildenā vīra pienākums. Tas ir cilvēka pilnības tēls. Viņš tiecas izzināt „Dao”- pareizo ceļu. „Nezinot Debesu gribu, nevar kļūt par cildenu vīru”. Viņš mīl cilvēkus. „Cildenajam vīram piemīt cilvēkmīlestība pat ēšanas laikā. Viņam jāizpauž cilvēkmīlestība pat tad, kad ir ļoti aizņemts. Viņam jāizpauž cilvēkmīlestība pat, ciešot neveiksmes”. Viņš prot veidot attiecības ar cilvēkiem. „Cildenie dzīvo saskaņā (ar citiem cilvēkiem), bet neseko tiem”. Viņš aizgūst no cilvēkiem labo, tuvinās ar labākajiem, pret visiem izturas vienlīdzīgi un objektīvi. Viņš nemitīgi mācās, jo tikai „tas, kas, atkārtojot veco, uzzina jauno, var būt par ļaužu skolotāju”. Viņš ir pārliecināts, ka vienīgais veids, kā labvēlīgi iedarboties uz cilvēkiem un valsts lietām, ir pašam kļūt nevainojamam. „Ja neesi spējīgs pilnveidot sevi, tad kā spēsi pilnveidot citus cilvēkus”. „Cildens cilvēks domā par pienākumu, zemajam rūp izdevīgums”, - mācīja Konfūcijs.

Konfūcijs mācīja, ka „visa sākums ir cilvēka pilnveidošanās" un „ja necieņa ir saknē, tad nekas labs no tās nevar izaugt. Viņš nepagurdams ar visu savu dzīvi centās parādīt paraugu, kādam jābūt cildenam vīram.

Mācības dzīvinošais spēks. „Konfūcija bažas par viņa mācības likteni izrādījās veltīgas, tā nav mirusi mācība. Sekotāji ne tikai savāca viņa izteicienus un apstrādāja viņa mantojumu, bet arī radīja saliedētu kopienu, kas kļuva par nopietnu garīgo spēku Ķīnā”(6. – 55.lpp.). 3. gadsimtā, kad pie varas nāca imperators Ciņs, kurš apvienoja sadrumstaloto Ķīnu varenā impērijā, sākās Konfūcija sekotāju vajāšana. Tika sadedzinātas visas viņa grāmatas, simtiem konfuciānisma zinātnieku tika nogalināti vai nosūtīti Ķīnas mūra celtniecībā. Pat šajos apstākļos Mācībai uzticīgie glāba rokrakstus vai iemācījās tos no galvas.

Līdz ar Haņu dinastijas nākšanu pie varas Konfūcija Mācība atkal atdzima. „Konfūcijs tika oficiāli pasludināts par lielāko nācijas gudro, Debesu sūtni. Viņa Mācība palika ķīniešu kultūras sastāvdaļa līdz pat Mao Cze-duna valdīšanas laikam”. (6. – 57.lpp.). Kopš 17. gadsimta Konfūcija Mācība kļuva pazīstama Eiropā un izsauca plašu rezonansi. Monteskjē un Voltērs sajūsminājās par viņa morāli.

Bija (un ir arī tagad) ne mazums mēģinājumu attēlot Konfūcija Mācību kā tikai zemes ideālu, pierādīt, ka tikumība var tikt nostiprināta neatkarīgi no reliģijas, no gara augstākajām vajadzībām, ka harmoniska sabiedrība var tikt radīta bez Debesu palīdzības. Tā var runāt tikai tas, kas virspusēji iepazinies ar viņa Mācību. Bet pats Konfūcijs, lielais Debesu Sūtnis, ir teicis: „neviens nepazīst mani... Mani pazīst tikai Debesis”. Jeļena Rēriha rakstīja: „Man ataust atmiņā stāsts, kā kādreiz lielais Konfūcijs bija smagi slims, un draugi, atnākuši viņu apciemot, domādami, ka viņš ir tuvu nāvei, ieteica viņam sākt lasīt lūgšanas, uz ko gudrais pasmaidījis un teicis: „Mana lūgšana sākusies jau sen”. Un patiesi, vai gan visa viņa dzīve nebija tāda nemitīga kalpošana Lielajam Ideālam, šai patiesajai lūgšanai Visaugstākā priekšā?" (5. – 1.sēj. – 253.lpp.).

Mūsdienās lielā gudrā Konfūcija vārds un Mācība kļuvusi par visu kulturālu cilvēku ieguvumu, lai kur arī tie nedzīvotu. Agni Jogas grāmatā „Pārpasaulīgais” (310.p.) rakstīts: „Konfūcija, Pitagora un Marka Aurēlija domas palikušas vēstures lappusēs”.

 

Izmantotā literatūra:

1. Васильев Л.С. История религий Востока (религиозно-культурные традиции и общество): Учебное пособие для вузов по спец. «История». – М.: Высш. шк.,1983. – С.259–282.

2. Гусейнов А.А. Великие моралисты. – М.: Республика, 1995. 3. Дедже Джемс. Конфуций. / Сто великих людей мира. Зороастр, Будда. Конфуций. Магомет. – Киев: МП «Муза», 1991.

4. Письма Елены Рерих. 1929–1938. – Новосибирск: Вико, Алгим, Т.О.О. «Аура», 1992.

5. Рерих Н.К. «Алтай-Гималаи»./ Составитель Богданова И.М. Предисловие акад. Гафурова Б.Г. Послесловие акад. Окладникова А.П. Комментарий Тюляева С.М. и Решетова Ю Г. – М.: Мысль, 1974.

6. Светлов Э. У врат молчания. Духовная жизнь Китая и Индии в середине первого тысячелетия до нашей эры. / В поисках Пути, Истины и Жизни. – Брюссель: Жизнь с Богом, 1973. – Кн.3.

7. Словарь по этике. / Под ред. А.А. Гусейнова и И.С. Кона. – М.: Политиздат,1989. – Изд.6

8. Спирина Н.Д. и др. Конфуций. / Н.Д. Спирина, Н.Е. Гребенникова, А.П. Юшков. Светочи Мира: Сборник. – Новосибирск: Сибир. Рерихов. Общество, 1994. – Ч.1. – С. 34–45.

9. Философский энциклопедический словарь. – М.: Сов. энц., 1983.


 

[1] Materiāls no V. Poļanas grāmatas «Великие Моралисты. Основатели мировых религий»

 

Tulkoja Līga Harju


uz augšu

 

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia