Sākumlapa

Diktāti - Vēstījumi

  Elektroniskā grāmata

GV 1 (03.2005. - 06.2005.)
GV 2 (08.2005. - 01.2008.)
GV 3 (03.2008. - 06.2011.)
GV 4 (12.2011. - 06.2019.)

Par Dievišķajiem Valdoņiem

Par Karmas Valdi

Mātes Marijas lappuse

Erceņģelim Mihaēlam veltīts

Sūtnei veltīts

Rozāriji

Informācija
ziedotājiem

Kontakti


SAITES:

СИРИУС

Izdevniecība
"SOL VITA"





Šajā vietnē ir Dievišķo Gudrības Valdoņu vēstījumu tulkojumi. Vēstījumi cilvēcei doti ar Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību un
publicēti viņas oficiālajā mājas lapā sirius-ru.net

 

Dievišķais Valdonis Nikolajs



        

Nikolajs Aleksandrovičs Romanovs [1]



19. gs. beigās Krievijai pavērās unikāla jaunas attīstības iespēja krievu cara Nikolaja Aleksandroviča Romanova personā, kurš tronī kāpa 1894. gadā.

Nikolajs II patiešām bija unikāls cilvēks un valdnieks. Tā ir smalkjūtīga, inteliģenta un viengabalaina garīga personība. Viņš uzskatāms par tikumiskas harmonijas izcilu paraugu, par paraugu cildenai un nedalītai mīlestībai pret Dievu un Krieviju. Viņam varēja atņemt visu, pakļaut jebkādiem pārbaudījumiem, bet nevarēja viņu piespiest nodot Dievu un nodot mīlestību pret Dzimteni. Tāda cilvēka parādīšanās Krievijas tronī negaidīti pārsteidza laikabiedrus, kuri nepaguva viņu pienācīgi novērtēt un nespēja viņu saprast.

Pēdējā cara personība no jauna parādās sabiedrības intereses fokusā. Zināšanas par viņa laicīgo ceļu ir vajadzīgas un svarīgas tiem, kuri grib izprast Krievijas vēsturi kā savas tautas likteņa vēsturi, kuri grib apjēgt to, "kā bija", jo citādi nav iespējams saprast, "kāpēc tā ir noticis".

"Cīņa par caru", patiesības atjaunošana par viņu ir cīņa par Krieviju, par krievu kultūru, jo kultūra (un it īpaši krievu kultūra) savos augstākajos lidojumos atspoguļo cilvēka saikni ar Dievu. Šīs saknes dziļuma, uzticīguma un nozīmīguma spilgtākais paraugs uz visiem laikiem paliek Nikolajs II.


Bērnība un jaunība

Nikolajs Aleksandrovičs Romanovs ir dzimis 1868. gada 6. maijā, dienā, kad pareizticīgā baznīca godina svētā Daudzcietušā Ījaba piemiņu.[2]

Šai sakritībai viņš visu mūžu piešķīra lielu nozīmi, jo juta "dziļu pārliecību", ka "nolemts šausmīgiem pārbaudījumiem".

Imperatora Aleksandra III un imperatores Marijas Fjodorovnas ģimenē Nikolajs bija vecākais no viņu pieciem bērniem un Krievijas troņmantnieks.

Troņmantinieka Nikolaja audzināšana un izglītība notika viņa tēva personīgā vadībā, balstoties uz tradicionāliem, reliģiskiem pamatiem un spartiskos apstākļos. Tēvs pieradināja dēlu gulēt uz vienkāršas karavīru lāviņas uz cietiem spilveniem, rītos aplaistīties ar aukstu ūdeni, brokastīs ēst vienkāršu putru.

Mācību nodarbībām bija rūpīgi izstrādāta programma trīspadsmit gadu laikam. Pirmie astoņi gadi bija veltīti ģimnāzijas kursa priekšmetiem, klasiskās valodas aizstājot ar elementāriem mineraloģijas, botānikas, zooloģijas, anatomijas un fizioloģijas pamatiem. Īpaša uzmanība tika pievērsta politikas vēstures, krievu literatūras, franču, angļu un vācu valodas apguvei, šīs valodas Nikolajs pārvaldīja pilnībā.

Nākamie pieci gadi tika veltīti militāro zinību, juridisko un ekonomisko zinātņu studēšanai, kas nepieciešamas valsts darbiniekam. Šo zinātņu pasniedzēji bija izcili krievu zinātnieki ar pasaules vārdiem.

Visi pasniedzēji atzina, ka viņu augstdzimušais skolnieks ir centīgs un akurāts. Viņam piemita noturīga atmiņa un ass vērīgums. Reizi izlasīto vai dzirdēto viņš iegaumēja uz visiem laikiem. Tas pats bija līdzīgi ar cilvēkiem, viņu vārdiem un amatiem. Lai nākamais imperators praksē iepazītos ar karaspēka sadzīvi un dienesta ierindas kārtībai, teorētiskās sagatavošanās beigās tēvs nosūtīja nākamo imperatoru iesaukumā uz militārām mācībām. Sākumā Nikolajs divus gadus dienēja Preobraženskas pulkā, pēc tam divas vasaras dienēja kavalērijas huzāru pulkā un artilērijā.

Nikolajs bija iedzimts virsnieks. Viņš ievēroja virsnieku vides tradīcijas un svētus turēja godā militāros reglamentus un to pašu prasīja arī no citiem. Pret visiem saviem pienākumiem troņmantnieks Nikolajs izturējās nopietni un godprātīgi, un tas viņam iemantoja lielu popularitāti virsnieku, pulka biedru un ierindas karavīru vidū. No visiem saviem tituliem Nikolajs Aleksandrovičs visaugstāk vērtēja pulkveža pakāpi, ko tēvs viņam piešķīra pēc karadienesta pabeigšanas. Viņš saglabāja šo pakāpi, būdams jau armijas virspavēlnieks.

Aleksandrs III no jaunības ievadīja dēlu valsts vadīšanas darbu, aicinot piedalīties Valsts Padomes un ministru Komitejas lietās.

Nākamā cara izglītības programmā bija iekļauti daudzi ceļojumi pa dažādiem Krievijas apgabaliem, ko Nikolajs apmeklēja kopā ar tēvu.

1890. gadā 22 gadu vecumā troņmantnieks pirmo reizi devās ilgstošā patstāvīgā ceļojumā. Pa sauszemes ceļiem un jūras ceļiem nokļuvis Vladivostokā, viņš apceļoja Austriju, Grieķiju, Ēģipti, Indiju, Siāmu, Ķīnu un Japānu. Ar deviņus mēnešus garo ceļojumu beidzās nākamā Krievijas imperatora trīspadsmit gadus ilgušais izglītošanas kurss. Tas troņmantniekam pavēra iespēju nodibināt personiskus diplomātiskus kontaktus ar valdošajām dinastijām, gan Rietumos, gan Austrumos, kā arī nostiprināt Krievijas kontaktus ar citām valstīm.

Pēc atgriešanās galvaspilsētā pēc brauciena cauri visai Sibīrijai, troņmantnieks bija iecelts par Sibīrijas Dzelzceļa būvniecības komitejas priekšsēdētāju, kura uzdevumos ietilpa arī vispārējā Sibīrijas, arī Tālo Austrumu īpašumu attīstīšana. Dabīgi, ka viņš pievērsa šiem jautājumiem sevišķu uzmanību, juzdams tiem īpašu pievilcīgumu, jo viņam tie bija zināmi ne pēc nostāstiem. Nākamajam caram jau bija radusies izpratne par šī novada attīstības svarīgumu.

1892. gada beigās troņmantnieks kļuva par sevišķās Iedzīvotāju no neražas cietušo guberņu palīdzības komitejas priekšsēdētāju, šī komiteja savāca vairāk nekā 13 miljonus rubļu ziedojumu, no kuriem pats Nikolajs Aleksandrovičs ziedoja bada cietējiem 5 miljonus zelta rubļus no sava mantojuma.


Kāpšana tronī

Nikolajs II kāpa tronī agrāk nekā gaidīts viņa tēva priekšlaicīgās nāves dēļ. Valdnieks bija maz pazīstams Krievijā tajā laikā, kad Viņš kāpa tronī. Protams, visi zināja, ka viņam ir 26 gadi, ka pēc sava auguma un ķermeņa uzbūves viņš vairāk atgādina savu māti Mariju Fjodorovnu; ka viņam ir Krievijas armijas pulkveža pakāpe; ka viņš ir veicis tiem laikiem neparastu ceļojumu pa Āziju un ka Japānā aziātu fanātiķis viņam uzbrucis atentātā. Zināja arī, ka viņš ir saderināts ar karalienes Viktorijas mazmeitu Hesenes princesi Alisi un ka viņa līgava apmeklēja Livādiju tieši pirms imperatora Aleksandra III nāves. Bet sabiedrībai nebija skaidra priekšstata par jaunā monarha garīgo satvaru.

Saskarsme ar jauno caru daudziem izrādījās negaidīts atklājums. Nikolajs II pietiekami ātri spēja atgūties no sākotnējā apmulsuma un sāka īstenot patstāvīgu politiku, izraisot neapmierinātību to sev apkārtesošo cilvēku daļā, kuri bija cerējuši ietekmēt jauno valdnieku.

Nikolaja II valsts politika pamatā bija viņa tēva centienu turpinājums "piešķirt Krievijai lielāku iekšējo vienotību, tādā ceļā nostiprinot valsts krieviskos elementus".

Nikolaja II valdīšana bija tā turpinājums, ko feldmaršals Minihs apstiprināja jau 1765. gadā: "Krievijas valstij ir tā priekšrocība atšķirībā no visām pārējām, ka to vada pats Dievs. Citādi nav iespējams izskaidrot tās pastāvēšanu."


Kronēšana. Hodinkas tragēdija

Pēc Krievijas impērijas likumiem cars kļūst par valdnieku tūlīt, tiklīdz ir nomiris viņa priekšgājējs. Tas bija laicīgais likums. Bet pastāvēja arī sakrālais likums. Tas stājās darbībā pēc mirru svaidīšanas akta, kad valdnieks lūdzās Visaugstākajam pie altāra, lūdzot Dievu dāvāt viņam augstāko gudrību cara valsts valdīšanai. Augstāko svētīšanu cars saņēma tieši tad. Tāpēc kronēšana bija liels nacionāls notikums, kas notiek gadu vai divus pēc kāpšanas tronī, un tam vienmēr ilgi gatavojās.

Cara Nikolaja II kronēšana notika 1896. g. 14. maijā Maskavas Kremļa Dievmātes aizmigšanas katedrālē (Успенский собор). Kopš šī ārkārtīgā un svētsvinīgā mirkļa valdnieks jutās kā īsts Dieva iesvaidītais; amatpersonas kronēšana viņam bija dziļas jēgas pilna. Cars ierakstīja dienasgrāmatā: "Viss, kas notika Maskavas Kremļa Dievmātes aizmigšanas katedrālē (Успенский собор), kaut arī šķiet īsts sapnis, bet to atcerēsies uz visu mūžu." Kopš bērnības "saderināts" ar Krieviju, viņš šajā dienā "salaulājās" ar to.

Ceturtajā dienā pēc kronēšanas tradicionāli tika rīkotas svinības tautai: Hodinkas laukā pie Maskavas sienām tika uzstādīti milzīgi galdi. Pilsētnieki un zemnieki tika aicināti uz krāšņu svētku maltīti kā imperatora viesiem, pēc tam parasti visu dienu dancoja un dziedāja pļavā. Caram ar ģimeni bija jāierodas ap pusdienas laiku, lai piedalītos svētkos. Agri no rīta, jau pirms rītausmas Hodinkas laukā sapulcējās vairāk nekā pusmiljona cilvēku. Kāds palaida baumas, ka tiks pasniegtas dāvanas un visiem nepietiks. Ļaudis metās uz priekšu, sāka spiest cits citu. Radās mežonīga panika, tūkstoši bija ievainoti, daudzus nospieda līdz nāvei. Policija bija bezspēcīga tādas drūzmas priekšā.

Nikolajs Aleksandrovičs un viņa laulātā draudzene Aleksandra Fjodorovna dziļi pārdzīvoja notikušo. Viņu pirmais nodoms bija atcelt balli par godu kronēšanai, kam vajadzēja notikt pie Francijas vēstnieka un visās pārējās svinībās. Bet cars ir etiķetes un protokola ķīlnieks. Imperatoram teica, ka svinību atcelšana no diplomātiska viedokļa būtu apvainojums un ka balle par godu kronēšanai ir vajadzīga, lai stiprinātu valstu attiecības. Nikolajs Aleksandrovičs nelabprāt piekrita, bet viņš pats, Aleksandra Fjodorovna un visa cara ģimene visu dienu pavadīja Maskavas slimnīcās, apmeklējot ievainotos, no kuriem daudzi ar asarām acīs lūdza caru piedot viņus, "nesaprātīgos", kas sabojāja "tādus svētkus".

Nikolajs Aleksandrovičs nevainoja vienkāršos cilvēkus. Viņš deva rīkojumu izsniegt pa 1000 rubļiem (tiem laikiem visai ievērojama summa) katrai Hodinkas laukā bojā gājušā ģimenei noteica personālās pensijas bojā gājušā ģimenēm vai sakropļotajiem, bāreņos palikušajiem bērniem nodibināja speciālu patversmi, bet visus bēru izdevumus nosedza uz sava rēķina. Notikums tika rūpīgi izmeklēts, un tie, kas bija vainīgi traģēdijā, tika sodīti.


Imperatora personība

Nikolaja II daudzo laikabiedru liecības, dienasgrāmatas ieraksti un plašā cara sarakste liecina par cilvēku, kas ir garā stiprs, kam piemīt apbrīnojamas dvēseles īpašības un noteiktas rakstura iezīmes, kas nepieciešamas valdniekam.

Nikolajam II piemita ārkārtīga pašsavaldīšanās, iekšēji viņš bija līdzsvarots un nelokāms. Par viņa pašsavaldīšanās pakāpi var spriest kaut vai tāpēc, ka viņš nekad nav ļāvies ne nevaldāmām dusmām, ne pārliecīgām prieka izpausmēm pat tad, kad bija visai uzbudināts.

Reiz ārlietu ministrs S. Sazonovs izteicis izbrīnu par valdnieka mierīgo reakciju un spēju neizrādīt nekādu uzbudinājumu par tikumiskajā ziņā visai nepievilcīgu cilvēku. Imperators viņam atbildējis: "Šo personīgā uzbudinājuma stīgu man izdevās jau sen pilnīgi apklusināt. Uzbudinājums nevienam nevar palīdzēt, turklāt manis izteikts skarbs vārds skanētu aizvainojošāk nekā jebkura cita."

Vācijas diplomāts grāfs Rekss caru uzskatīja par garīgi bagātu cilvēku, kam raksturīga cēlsirdīga domāšana, apdomība un taktiskums. "Viņa manieres ir tik vienkāršas, " rakstīja diplomāts, "un viņš tik reti izrāda ārēju izlēmīgumu, ka viegli var secināt, ka viņam nav stipras gribas, bet viņam apkārtesošie cilvēki apgalvo, ka viņam ir ļoti noteikta griba, kuru viņš dzīvē prot īstenot vismierīgākajā veidā."

Bijušais Francijas Republikas prezidents Emils Lubē par Nikolaju II savās atmiņās rakstījis: "Par Krievijas imperatoru teic, ka viņu var dažādi ietekmēt. Tas nepavisam nav tā. Krievijas imperators pats īsteno savas idejas. Viņš pastāvīgi iestājas par tām, turklāt ar lielu spēku. Viņa plāni ir pārdomāti un rūpīgi izstrādāti. Viņš nemitīgi tos īsteno."

Vairākums cilvēku, kuri pazinuši caru, ir minējuši viņa neatlaidīgo un nenogurstošo gribu, īstenojot savus plānus. Līdz tam brīdim, kamēr plāni tika īstenoti, cars pastāvīgi atgriezās pie tiem. Vēsturnieks S. Oldenburgs rakstīja šajā sakarā, ka "valdnieka dzelzs rokās uzvilkti samta cimdi. Viņa griba nebija kā pērkona dārdiens. Tā neizpaudās kā sprādzieni vai vētrainas sadursmes, tā drīzāk atgādināja kā nemitīgu strauta skrējienu no kalna augstuma uz okeāna līdzenumu. Tas apiet šķēršļus, atvirzās sānis, bet galu galā nemainīgi un pastāvīgi tuvojas savam mērķim."

To īpašību vidū, kas caram nepieciešamas valstiskai darbībai, bija milzīgas darbaspējas. Nepieciešamības gadījumā viņš varēja strādāt no rīta līdz vēlai naktij, izpētot daudzos dokumentus un materiālus, kas atsūtīti viņam. Viņš uzskatīja, ka šis grūtais darbs ir viņa pienākums, un no tā neatkāpās. "Es nekad neatļaujos iet gulēt", - teica valdnieks, - "kamēr neesmu izskatījis visu, kas ir uz mana rakstāmgalda."

Caram bija ass prāts un plašs redzes apvārsnis, un viņš ātri aptvēra izskatāmos jautājumus. Izcilā atmiņa palīdzēja viņam ne tikai iegaumēt notikumus un dokumentu pamatdomu, bet atcerēties pēc sejas lielāko daļu to cilvēkus, ar kuriem iznāca satikšanās, bet tādu ļaužu bija tūkstošiem.

Pats būdams labsirdības, taktiskuma un atsaucīguma paraugs attieksmē pret citu vajadzībām, cars arī savus bērnus audzināja tādā pašā garā. "Jo augstāks ir cilvēka stāvoklis sabiedrībā", viņš teica, "jo vairāk viņam jāpalīdz citiem, nekad neatgādinot viņiem par savu stāvokli."

Daudzi vēsturnieki un valsts darbinieki ir pieminējuši Nikolaja II neparasto personisko pievilcību. Viņam nepatika svinības, skaļas frāzes, etiķete viņu apgrūtināja. Viņam negāja pie sirds nekas ārišķīgs, samākslots, jebkāda deklaratīva reklamēšanās. Šaurā lokā, sarunā aci pret aci viņš prata savaldzināt sarunu biedrus, lai tie būtu augstākie ierēdņi vai darbnīcas strādnieki, ko viņš apmeklēja. Viņa lielās pelēkās, starojošās acis papildināja vārdus, un šķita, ka tās raugās tieši dvēselē. Šos iedzimtos dotumus vēl jo vairāk akcentēja lieliskā audzināšana.

Valdniekam bija raksturīga augsta atbildība un pienākuma sajūta Krievijas un tautas priekšā. Jau pirmajos savas valdīšanas gados Nikolajs II pārliecinājās, ka šo īpašību trūkst daudziem cilvēkiem, kuri stājoties augstajos amatos, devuši zvērestu, apsolot "līdz pēdējai asins lāsei" kalpot "Viņa Augstībai Imperatoram". Bet, kad radās problēmas vai grūtības, viņi iesniedza atlūgumos. Valdnieks un valdniece uztvēra dzīvi ar lēnprātību un pauda tam laikam neraksturīgu gremdēšanos lūgšanās. Viņi aktīvi piedalījās Krievijas svētās dzīves attīstīšanā.

Nikolajam II bija milzīga loma Krievijas baznīcas dzīvē, daudz lielāka nekā viņa priekšgājējiem. Cara dziļā ticība, viņa pastāvīgie svētceļojumi pa pareizticīgajām svētvietām tuvināja viņu ar krievu tautas pamatiedzīvotājiem. Nikolaja II valdīšanas laikā tika pasludināts vairāk svēto nekā visā XIX gadsimtā. Par pazīstamāko notikumu kļuva svētā Sarovas Serafima kanonizācija. Bija uzcelts tūkstošiem jaunu baznīcu. Klosteru skaits no 774 viņa valdīšanas sākumā palielinājās līdz 1005 klosteriem 1912.gadā.

"Ticība Dievam un savam pienākumam kalpot par caru," rakstīja vēsturnieks S. Oldenburgs, - bija imperatora Nikolaja II visu uzskatu pamatā. Viņš uzskatīja, ka atbildība par Krievijas likteņiem gulstas uz viņa pleciem, ka viņš par tiem ir atbildīgs Visaugstākā Troņa priekšā."

Par sevi imperators reiz teicis: "Ja jūs redzat mani tik mierīgu, tad tāpēc, ka nešaubīgi ticu tam, ka Krievijas liktenis, mana paša un manas ģimenes liktenis ir Dieva rokās. Lai kas notiktu, es noliekšu galvu Viņa gribas priekšā."


Tautas labā

Ikviena valsts darbinieka personība atklājas viņa iecerēs un darbos. Nikolaja II valdīšanas laikā Krievija sāka pārvērsties par agrāri industriālu lielvalsti. Visās dzīves jomās – ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā – notika dinamiskas pārmaiņas. Šeit mēs aplūkosim divus valdnieka darbības virzienus.


Vispārēja miera ideja

Nikolajam II pieder ideja par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos. Tikai šī viena vēsturiskā iniciatīva dod viņam tiesības uz nemirstību.

1898. gada vasarā cara uzdevumā bija sagatavots Aicinājums visām pasaules valstīm. Tajā, tostarp, ir teikts: "Pārtraukt nemitīgo bruņošanos un rast līdzekļus, lai novērstu draudošo nelaimi visai pasaulei – tāds ir visu valstu augstākais pienākums." Krievija izteica priekšlikumu sasaukt vispārēju miera konferenci. Konferences organizēšanai tika veikts ļoti liels darbs. Tomēr vairums valstu darbinieku politiskā domāšana, kas piedalījās miera konferencē, bija saistīta ar neizbēgama kara doktrīnu un militāro konfrontāciju. Nikolaja II galvenie priekšlikumi netika pieņemti, kaut arī atsevišķos jautājumos bija panākts noteikts progress – tika aizliegtas visbarbariskākās karošanas metodes un nodibinātas tiesas, lai atrisinātu strīdus mierīgā ceļā, izmantojot starpniekus un izskatīšanu šķīrējtiesā. Vēlākā Tautu savienības un Apvienoto Nāciju Organizācija kļuva par to prototipu.


Cīņa ar žūpību

Kopš jaunības valdnieks bija pārliecināts, ka žūpība ir netikums, kas šķir krievu cilvēkus un ka cara varas pienākums ir uzsākt cīņu ar šo netikumu. XIX gadsimta beigās cars sāka īstenot reformas, lai izskaustu žūpību.

Šai nolūkā sāka radīt tā sauktās labdarības biedrības. Šo biedrību mērķis bija "cīņa ar žūpību, arī kristietiskās tikumības un dievbijības izplatīšana militārās ierēdniecības vidē." Labdarības biedrību darbībā tika iesaistīti garīdzniecības, administratīvās un valsts varas pārstāvji, sabiedriskās iestādes un privātpersonas. Šīm biedrībām to uzdevumu īstenošanai no valsts kases tika izsniegti finanšu līdzekļi. Īpašu uzmanību valdnieks veltīja atturībai armijā.

1908. gada beigās armijā degvīns tika pasludināts ārpus likuma. Pēc pavēles kara resorā degvīns tika aizstāts ar vieglu vīnogu vīnu.

1914. gadā neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma stājās spēkā jauna pavēle ar nosaukumu "Pasākumi pret alkoholisko dzērienu lietošanu armijā". Valsts bruņotajos spēkos tika noteikts stingrs sausais likums. Nevienā citā valstī ne pirms un ne pēc 1914. gada nebija pieņemti tik radikāli pasākumi cīņai ar alkoholismu. Tā bija grandioza, nedzirdēta pieredze.

1915. gada janvārī Valsts Dome bez iebildumiem apstiprināja kārtējo budžetu nākamajam gadam, neparedzot ienākumus no alkoholisko dzērienu pārdošanas.


Monarha nasta

Sākot ar 1904. gada, Nikolajam II reti izdevās nodzīvot dienu, kad viņam bija, par ko priecāties.

Februārī sākās Krievijas un Japānas karš par kontroli pār Mandžūriju un Koreju. Krievijas armiju piemeklēja smagi zaudējumi. Kara sākšanās apvienoja visas partijas un visu tautu. Bet tiklīdz no frontes pienāca ziņas par neveiksmēm, situācija sāka mainīties. Gandrīz visi sāka izteikt neapmierinātību, pieprasīt pārmaiņas.

Cars ne reizi vien bija domājis par konstitūcijas ieviešanu un izdarīja tādu secinājumu: "Ņemot vērā tautas zemo kultūru, mūsu nomales, ebreju jautājumu u.t.t., vienīgi patvaldība var glābt Krieviju. Turklāt zemnieks konstitūciju nesapratīs, bet sapratīs tikai to, ka caram sasaistījuši rokas."

1905.gada 9. janvārī norisinājās asiņaini notikumi Pēterburgā, kas nodēvēti par "asiņaino svētdienu". Kaut caram nebija laicīgi paziņots par notikumiem, viņš nevēlējās uzlikt atbildību citiem. Viņš uzdeva ministriem sapulcināt dažādu rūpnīcu strādnieku delegāciju un 19. janvārī pieņēma to Cara Ciematā (Царское Село), izteicis savā runā attieksmi pret notikušo. "Jūs ļāvāt ievilkt sevi mūsu valsts nodevēju un ienaidnieku maldos un krāpšanā, - teica valdnieks. – Streiki un dumpinieku pūļi tikai uzbudina tos, lai sāktos tādas nekārtības, un vienmēr piespiež un piespiedīs tā, ka varai jālieto bruņota vara, bet tas neizbēgami izraisīs nevainīgus upurus. Zinu, ka strādnieka dzīve nav viegla. Daudz ko vajag uzlabot un nokārtot... Bet dumpinieku baram pieteikt man savas vajadzības – ir noziedzīgi. Valdnieks tai pašā laikā deva rīkojumu atvēlēt 50000 rubļus 9. janvāra cietušo ģimeņu pabalstiem.

Vasarā norisināja vēl kāds notikums, kas satricināja imperatoru. Sadumpojās bruņukuģa "Tauridas Kņazs Potjomkins" («Князь Потёмкин-Таврический») komanda. Jūrnieki piekāva virsniekus un sagrāba kuģi, draudot ar nekārtībām pilsētā.

Sabiedriskie darbinieki jau atklāti aicināja uz konstitūciju, un drīz liberālo aprindu delegācija iesniedza caram savas prasības. Šajā laikā monarhs jau bija gatavs ieviest pārstāvniecības institūciju, pamatojoties uz vēlēšanām. Viņš vērsās pie delegātiem ar šādiem vārdiem: "Es biju noskumis un joprojām esmu noskumis par tām nelaimēm, ko karš nesis Krievijai un ko tas vēl sagādās, un par visām mūsu iekšējām nekārtībām. Atmetiet šaubas: mana griba – cara griba – sasaukt delegātus no tautas – nelokāma. Lai notiek tā, kā bija vecos laikos, cara un visas Krievzemes vienotība un sazināšanās starp mani un zemstes ļaudīm, kas būs kārtības pamatā, atbilstoši savdabīgiem krievu principiem. Es ceru, ka jūs man palīdzēsiet šajā darbā." 1905. gada 17. oktobra manifestā bija izteikts cara lēmums.

1906. gada martā notika Pirmās Valsts Domes vēlēšanas. Krievijas impērijas pamatlikumu jaunajā redakcijā jau nebija tēžu par to, ka patvaldniekam ir neierobežotas prerogatīvas. Tagad neviens valdības izstrādāts likumprojekts nevarēja kļūt par likumu bez Domes un Valsts Padomes akcepta. "Es lieliski saprotu, ka radu sev nevis palīgu, bet ienaidnieku, - cars teica Ministru padomes priekšsēdētājam S. Vitem, - bet mierinu sevi ar domu, ka man izdosies ieaudzēt valsts spēku, kas būs noderīgs tam, lai nākotnē Krievijai nodrošinātu mierīgas attīstības ceļu, krasi nesagraujot tos pamatus, uz kuriem tā balstījusies tik ilgu laiku." Šīm cerībām nebija lemts piepildīties.


Atteikšanās

   Kad 1914. gadā Austroungārija pieteica karu Serbijai, tad Krievija aizstāvēja mazo slāvu tautu. Tā sākās Pirmais pasaules karš.

Kara sākumā krievi guva panākumus frontē, un valsti pārņēma līksms, patriotisks pacēlums.

Taču drīz mūsu karaspēka uzbrukums tika apturēts, bet zaudējumi sāka palielināties. Sabiedrības augstākajās aprindās – gan Virspavēlnieka mītnē, gan arī galvaspilsētā – sākās kārtējā rūgšana. Frontes neveiksmes izmantoja revolucionāri, kas izvērsa savu propagandu frontē un aizmugurē. Vācieši ātri pavirzījās uz Krievijas centru; šādos apstākļos, gribēdams pacelt karaspēka noskaņojumu, Valdnieks pats uzņēmās augstāko virspavēlniecību un pārcēlās uz Virspavēlnieka mītni Mogiļevā. Ar viņu kopā atbrauca arī troņmantnieks Aleksejs. Bija vajadzīgas ārkārtīgas pūles, lai nostiprinātu armiju un uzlabotu stāvokli frontē. 1916. gadā "izputējusī" krievu armija atbildēja ar spēcīgu kanonādi un lielāko uzbrukumu.

Anglijas kara ministrs Vinstons Čērčils ievērojis pārsteidzošās Krievijas sekmes: "Maz ir bijušas tādas apbrīnojamas epizodes Lielajā karā, kad Krievija ar gigantiskām pūlēm atdzimusi no jauna, atjaunojusi modernizāciju 1916. gadā. Kad 1916. gada vasarā Krievija, kas pirms 18 mēnešiem bija gandrīz neapbruņota, kura 1915. gada laikā pārdzīvoja nepārtrauktu, šausmīgu sakāvju virkni, patiešām spēja saviem spēkiem un, izmantojot sabiedroto līdzekļus, sagatavot – organizēt, apbruņot, apgādāt 60 armijas korpusus 35 korpusu vietā, ar ko tā sāka karu." Ģenerālis N. Lohvickis šajā sakarā teicis: "Deviņi gadi Pēterim Lielajam bija vajadzīgi, lai Narvas uzvarētos pārvērstu par Poltavas uzvarētājiem. Pēdējais Impērijas armijas Virspavēlnieks – imperators Nikolajs II paveica šo darbu pusotra gada laikā. Viņa paveikto novērtēja arī ienaidnieki, taču starp Valdnieka, viņa Armijas un uzvaru "nostājās revolūcija".

"Visgrūtākais un visvairāk aizmirstais imperatora Nikolaja II varoņdarbs, – uzskatīja S. Oldenburgs, – bija tas, ka viņš neticami smagos apstākļos aizveda Krieviju līdz uzvaras slieksnim, taču viņa pretinieki neļāva pārkāpt šim slieksnim."

Notikumi, kas tieši saistīti ar Nikolaja II atteikšanos no troņa, sākās 1917. gada 14. februārī, kad ar kara laika trūcīgo dzīvi neapmierinātie pūļi izgāja Petrogradas ielās ar lozungiem "Nost ar karu!", "Lai dzīvo republika!". Maizi prasīja tauta, ko tīšuprāt ļaunprātīgi nepieveda pilsētā un ar nodomu nepārdeva pārdotavās. Sākās veikalu laupīšana, maizes veikalu grautiņi, piekāva un nogalināja policistus. Policija ar saviem spēkiem nespēja pārtraukt nekārtības. Sākās tautas dumpis.

Imperatoram Nikolajam II arī pirms tam nevarēja pārmest neizlēmību, bet tajās dumpīgajās dienās, lai apslāpētu galvaspilsētā ļaunprātīgo dumpi, viņa pavēļu stingrība bija patiešām diktatoriska. Viņš izdod pavēles sūtīt karaspēku no frontes uz Petrogradu dumpja apspiešanai, paraksta pavēli par Valsts Domes un Valsts Padomes darba apturēšanu. Ar nodomu Nikolajs II koncentrēja varu savās rokās un viņa valdības rokās, balstoties uz caram uzticīgo armiju.

Bet notikumi attīstījās pretēji cara gribai. Viņa pavēles netika izpildītas. Ģenerāļi neaizveda karaspēku līdz Petrogradai, propagandas saaģitētie dumpīgie kareivji atteicās pakļauties galvaspilsētas rezerves pulku virsniekiem. Dome pretojās Valdnieka pavēlei un organizēja Pagaidu valdību. Sazvērestību atbalstīja Virspavēlnieka mītnes ģenerāļi un augstāko fronšu komandieri, kuri vērsās pie virspavēlnieka "ar neatlaidīgiem padomiem Krievijas un uzvaras pār ienaidnieku labā atteikties no troņa". Imperatora vilciens ar varu tika aizvests nevis uz Mogiļevu, bet apstādināts Pleskavas stacijā ar simbolisku nosaukumu "Dibens" ("Дно"). Īstenībā no 28. februāra sazvērnieki bija bloķējuši imperatoru savā vilcienā.

1917. gada 1. martā Valdnieks bija palicis viens, sagūstīts vilcienā, pavalstnieku nodots un pamests, šķirts no ģimenes, kas gaidīja un lūdzās par viņu Cara Ciematā (Царское Село). "Visapkārt nodevība, gļēvulība un krāpšana", - ierakstīja Nikolajs II savā dienasgrāmatā.

Blakus neatradās cilvēki, kuri būtu uzticīgi zvērestam un caram. Visi kļuvuši par nodevējiem – no Petrogradas rezerves pulku ierindas kareivjiem līdz frontes virspavēlniekiem, līdz tuvākajiem radniekiem – lielkņaziem. Neviens negribēja uzņemties ar viņu varas nastu, lai noturētu Krieviju pie plaši atvērtā bezdibeņa malas.

Visi pārliecina caru, ka tikai viņa atteikšanās no troņa glābs Krieviju. Un Valdnieks, redzēdams nodevības priekšā, ziedoja sevi, uzklausīdams šīs runas. Pēc nakts kvēlas lūgšanas svētbildes priekšā viņš atteicās no troņa. Tas notika 2. martā. "Nav tāda upura, ko es nebūtu nesis patiesa labuma vārdā, lai glābtu Krieviju. Tādēļ es esmu gatavs atteikties no troņa", - tādu telegrammu viņš nosūtīja Domes priekšsēdētājam.

Lūk, šādos apstākļos radīts dokuments, kas melīgi bija nosaukts par "Nikolaja II atteikšanās manifestu", kas publicēts 1917. gada marta avīzēs ar viltotu nosaukumu. Patiesībā valdnieka telegramma bija sūtīta uz štāba priekšnieka Aleksejeva Virspavēlnieka mītni, turklāt, imperators bija parakstījis to ar zīmuli.

Valdnieka telegramma uz Virspavēlnieka mītni bija viņa pēdējais aicinājums armijai. Tikai nedaudzi no komandieriem uztvēra to kā palīdzības aicinājumu Valdniekam un bija gatavi steigties viņam palīgā. Imperators Nikolajs II uz visiem laikiem saglabāja pašu galveno – ticību Dieva nodomam un uzticību Tēvzemei. "Es esmu stingri un pilnīgi pārliecināts, – viņš teica, ka Krievijas liktenis, tāpat kā mans un manas ģimenes liktenis, ir Dieva rokās, kurš mani ir nolicis manā vietā. Lai notiktu, kas notikdams, es noliecu galvu Viņa gribas priekšā, atzīdams, ka man nekad nav bijusi cita doma, kā tikai kalpot valstij, kuras pārvaldību Viņš man ir uzticējis."

Nevis cars atteicās no troņa. Tā bija Krievija, kas atteicās no cara.


Atvadīšanās no armijas

Ģenerālis N. Tihmeņovs atstāja dziļi izjustu Nikolaja II atvadīšanās aprakstu ar Virspavēlnieka Mītnes amatpersonām, kareivju un virsnieku konvoju, kas notika štāba ēkā pirms cara aizbraukšanas no Mogiļevas.

Tieši pulksten 11:00 durvīs parādījās Valdnieks... Viņam pie krūtīm bija tikai Georga krusts, kas spilgti blāvoja uz tumšās čerkeskas fona. Kreisajā azotē bija sažņaugta papaha, un roku viņš turēja uz zobena spala. Labā roka bija nolaista un manāmi drebēja...

Valdnieks ... sāka runāt... Viņš runāja skaļā un skaidrā balsī, ļoti tēlaini, tomēr stipri uztraukdamies, ieturēdams pauzes starp teikuma daļām. Labā rokā visu laiku stipri trīcēja. "Šodien es jūs redzu pēdējo reizi, - sāka Valdnieks, - tāda ir Dieva griba un mana lēmuma sekas."

Tālāk viņš atgādināja par pienākumu Dzimtenes priekšā, aicināja saliedēties un uzvarēt briesmīgo ienaidnieku, uzticīgi un godprātīgi kalpot Pagaidu valdībai.

Valdnieks nobeidza... Nekad es neesmu piedzīvojis tik dziļu, vispārēju nāves klusumu telpā, kurā bija sapulcināti vairāki simti cilvēku. Paklanījies mums, viņš pagriezās un gāja uz to vietu, kur stāvēja Aleksejevs. No turienes viņš sāka apstaigāt klātesošos. Pasniedzot roku vecākajiem ģenerāļiem un paklanoties pārējiem, pasakot kādam dažus vārdus, viņš tuvojās uz manu vietu. Kad viņš bija dažu soļu attālumā no manis, zāles sasprindzinājums, kas visu laiku palielinājās, beidzot izlauzās uz āru.

Valdnieka aizmugurē kāds drudžaini ieraudājās. Bija pietiekami kādam sākt, lai raudāšana, kuru acīmredzot klātesošie vairs nespēja aizturēt, atskanēja daudzās vietās visapkārt. Daudzi vienkārši raudāja un slaucīja asaras... Taču viņš turpināja apstaigāšanu... Pieejot sava konvoja virsniekiem, nesniedza roku nevienam, varbūt tāpēc, ka bija tikušies ar viņiem no rīta atsevišķi. Toties viņš sasveicinājās ar visiem Georga bataljona virsniekiem, kas tikko bija atgriezušies no Petrogradas ekspedīcijas. Drudžainas šņukstēšanas un izsaucieni nerimās. Georga bataljona virsnieki – cilvēki, kas lielākoties bijuši vairākas reizes ievainoti – neizturēja: divi no viņiem noģība. Zāles otrā galā sabruka kāds no konvoja..."

Kad gāztais cars pameta Virspavēlnieka mītni, dodoties uz automobili, tad daudzi simti kareivji un no konvoja nokrita uz ceļiem, raudādami skaļā balsī. Kareivji atvadījās no sava cara.

Šis bija tas skaidri saskatāmais vienotības moments, kas laicīgajā sabiedrībā vienmēr tika izmantots par sarkastiska izsmiekla tēmu. Tā patiesumu neatzina neviens no "februāra varoņiem". Šai mistiskajai kopībai neticēja arī daudzas amatpersonas. Redzot tik patētisku skatu, ģenerālis M. Aleksejevs sastinga kā apburts... Tajā pēdējā dienā Virspavēlnieka mītnē ne reizi vien cara acīs bija redzamas asaras. Vakarā viņš ierakstīja dienasgrāmatā: "Mana sirds gandrīz pārplīsa!"


Pēdējais ceļš

Pēc atteikšanās notika pretējais tam, par ko bija runājuši opozicionāri: sākās tautas demoralizēšanās, padevusies zemiskām kaislībām; Krievija ar neapturamu ātrumu tuvojās savai bojāejai. Nekāda tūlītēja ārēja labuma no atteikšanās nenotika. Cars bija tas mistiskais princips, kas bija savaldījis ļaunuma spēkus; tagad nekas vairs netraucēja tiem sākties pasaulē.

Ar atteikšanās parakstīšanu sākās jauni pārbaudījumi cara ģimenei. Cars un viņa tuvinieki tika apcietināti Cara Ciematā (Царское Село). Viņiem tagad bija jāpacieš pazemojumi un ņirgāšanās no apsargu un citu viņiem "jaunu" cilvēku apkārtesošo puses. 31. jūlijā viņus izraidīja no savas pils un aizveda uz Sibīriju. 6. augustā ar tvaikoni cara ģimeni aizveda uz Toboļsku. "Sirds tik neizsakāmi sāp par dārgo Dzimteni, ka nevar izskaidrot", - šie vārdi carienes Aleksandras Fjodorovnas privātā vēstulē izteikusi visas ģimenes dvēseles stāvokli. Bet ģimenes locekļi turējās moži: viņus stiprināja ticība Dieva nodomam.

1918. gada pavasarī cara ģimeni izšķīra. No Maskavas atbrauca boļševiku komisārs, kurš paziņoja valdniekam, ka viņu aizvedīs. Aleksandra Fjodorovna izlēma pavadīt vīru; viņas morālās ciešanas ar to bija sasniegušas galējo robežu, jo turklāt viņai bija jāšķiras no slimā troņmantnieka. Ar vecākiem brauca arī cara meita Marija. Visai ģimenei šķiršanās bija dvēseles mocības.

Cara laulāto pāri aizturēja boļševiki Jekaterinburgā. Maija sākumā uz turieni atveda arī pārējos ģimenes locekļus kopā ar dažiem uzticīgiem kalpotājiem. Ņirgāšanās par viņiem kļuva vēl izsmalcinātāka; bet pat kāds no zvērīgajiem apsargiem iekšēji nolieca galvas viņu kristīgās lēnprātības un pazemības priekšā. Mocekļiem bija palikuši divarpus mēneši, ko dzīvot. Tuvojās mūka Ābela pareģojuma laiks, ko cars zināja jau 1901. gadā.[3]

Pagaidu valdības komisija, kas tika radīta, lai atklātu pierādījumus par cara "prettautiskām darbībām", neatrada neko, kas caram celtu neslavu. Galvenais izmeklētājs V. Rudņevs nobeidza savu ziņojumu ar vārdiem: "Imperators ir tīrs kā kristāls".

Vai cars varēja aizbraukt no Krievijas un tādējādi izglābt savu ģimeni, kā to darīja daudzi no viņa augstu stāvošajiem pavalstniekiem?

Uz šo jautājumu atbildēja pats Nikolajs II. Uz pulkveža A. Mordvinova priekšlikumu ātrāk aizbraukt uz ārzemēm, valdnieks teica: "Nē, neparko. Es negribu braukt projām no Krievijas, es to pārāk mīlu. Ārzemēs man būtu pārāk smagi. "Pēc vairākiem mēnešiem, pārcietuši apsargu pazemojumus un ņirgāšanos izsūtījumā, viņš joprojām bija pārliecināts, ka "tādā grūtā laikā nevienam krievam nevajag pamest Krieviju".

Kad imperatoram nodeva ziņu, ka pēc Brestļitovskas līguma vācieši pieprasa, lai cara ģimene tiktu izdota sveika un neaizskarama, tad viņš, kā teicis P. Žiljārs, to uzskatījis par apvainojumu, nevis par palīdzību. Aleksandra Fjodorovna pusbalsī piebildusi. "Pēc tā, ko viņi izdarījuši ar valdnieku, es labāk mirstu Krievijā nekā pieņemu vāciešu palīdzību!"

Varētu šķist, ka valdniece vēlas tikai vienu: izrauties no ieslodzījuma un iespējami tālāk aizbraukt no Krievijas, tomēr viņas vēstulēs Annai Virubovai izteikusi pavisam citas domas: "Ak Dievs, kā es mīlu savu Dzimteni ar visiem tās trūkumiem! Tā man ir tuvāka un dārgāka nekā daudz kas cits, un katru dienu pateicos Radītājam par to, ka mūs atstāja te un nesūtīja tālāk." "Cik laimīga es esmu, ka mēs neesam ārzemēs, bet ar to [Dzimteni] visu pārdzīvojam. Kā gribas ar mīļotu slimu cilvēku visā dalīties, kopā pārdzīvot un ar mīlestību un ar satraukumu rūpēties par viņu, tā arī par Dzimteni."

Bērni arī nespēj iedomāties savu dzīvi bez Krievijas, viņi dalījās ar savu tautu gan priekos, gan bēdās. Viņi ir redzējuši ne tikai dzīves gaišo pusi cara telpās, viņiem bija jāredz asinis, asaras, ciešanas, nāvi, ļaužu netaisnīgumu un cietsirdību.

Kara laikā Aleksandra Fjodorovna rakstīja vīram: "Mūsu meitenes ir izturējušas pārāk smagus kursus priekš saviem gadiem, un viņu dvēseles ļoti attīstījušās... Viņas dalījās visos mūsu dvēseles uztraukumos, un tas iemācīja viņām skatīties uz cilvēkiem ar atvērtām acīm, un tas viņām ļoti palīdzēs vēlāk dzīvē. Mēs esam kā viens, un tas pašreizējā laikā ir tik reti."

Viņi vienmēr ir bijuši viens vesels, pat tad, kad bija jāšķiras sakarā ar valsts lietām un militāro darbību. Vai Aleksandra Fjodorovna varēja šķirties no vīra un Dzimtenes, kurus pašaizliedzīgi mīlēja, un aizbraukt ar bērniem uz ārzemēm? Vai valdnieks varēja pamest savu valsti? Viņš palika kapteinis, kurš nepameta grimstošu kuģi. Viņš palika Valdnieks, savas tautas tēvs un nepameta savu lielo ģimeni. Arī viņa tuvinieki palika kopā ar viņu līdz galam.

"Varbūt, ka vajadzīgs izpirkšanas upuris, lai glābtu Krieviju, tad es būšu šis upuris, - lai notiek Dieva griba!" – teica valdnieks tajās dienās, kad mokoši pārdomāja par iespēju atsacīties no troņa savas tautas labā. Viņš ziedoja visu – visdārgāko, kas viņam bija: savu ģimeni un savu dzīvību.

Nikolajs II un cara ģimene izdzēra rūgto zemes likteņa biķeri līdz dibenam. Viņi izjuta iedomājamas un neiedomājamas nelaimes un vilšanos uz zemes, un pat visnegantākie ienaidnieki nevarētu neko pielikt klāt. Viņu pārdzīvotie pārbaudījumi pēc parastu cilvēku mērauklas nav iedomājami.





Visa tumsa no Krievijas jums ir jāizdzen
ar savas sirds spēku, ar sava parauga spēku

Dievišķais Valdonis Nikolajs 2005.gada 24. aprīlī



   

[1] Grāmatas "Grēku nožēlošana glābs Krieviju. Par cara ģimeni" autoru T. Mikušinas, O. Ivanovas, J. Iļjinas iepriekš publicētais raksts nodaļā ir saīsināts.

[2] Svētais taisnais, daudzcietušais Ījabs (aptuveni 2000 – 1500. gg. pirms m. ē.) stāstīts Svētajos Rakstos Ījaba grāmatā. Ar visu savu būtni Ījabs bijja uzticīgs Dievam. Viņa vārds ir iegājis cilvēciskas valodas apritē kā pacietības un lielu pārbaudījumu simbols.

[3] Mūks gaišreģis Ābels ir devis pareģojumu imperatoram Pāvelam I "par Krievijas lielvalsti un likteņiem", arī viņa mazdēlam, kurš ir imperators Nikolajs II. Sīkāk par to var izlasīt grāmatā

   

uz augšu

uz sākumlapu

 





Copyright © 2008 - 2020
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2019 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia