Sākumlapa

Diktāti - Vēstījumi

GV 1 (03.2005. - 06.2005.)
GV 2 (08.2005. - 01.2008.)
GV 3 (03.2008. - 06.2011.)
GV 4 (12.2011. - 06.2018.)

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem

Rozāriji

Informācija
ziedotājiem

Kontakti


SAITES:

СИРИУС

Izdevniecība
"SOL VITA"

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

SERAPISS BEJS

Serapisa kults

Pastāv dažādas dieva Serapisa kulta rašanās versijas. Visvairāk izplatītā no tām norāda uz 4. gs. pirms m. ē. kā visagrāko minēto datējumu atrastajos vēsturiskajos avotos.

Seno grieķu vēsturnieka Arriana darbā "Aleksandra Anabasis" un seno grieķu rakstnieka un filozofa Plutarha "Aleksandra dzīvesstāsts" teikts, ka Serapisam bija ne tikai templis Babilonijā, bet viņš bija vienīgais dievs, kas tika pieminēts sakarā ar Maķedonijas Aleksandra nāvi 323. g. pirms. m. ē. Babilonijā. Tas dažiem vēsturniekiem dod pamatu uzskatīt, ka Serapisa kults ir radies Babilonijā.

H. Blavatskas grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.) teikts:

"Tajā laikā grieķu, aziātu un ēģiptiešu idejas bija pakļautas ievērojamiem pārveidojumiem. Dionīsija un Sabazijas mistērijas tika aizstātas ar Mitras rituāliem, kura "alas" izspieda iepriekšējā dieva svētnīcas no Babilonijas līdz Britānijai. Serapis vai Sri-Apa no Pontus uzurpēja Ozirisa vietu. Austrumu Hindustānas valdnieks Ašoka pieņēma Siddharthas reliģiju un sūtīja misionārus uz Grieķiju, Āziju, Sīriju un Ēģipti sludināt gudrības evaņģēliju... Leģendas par Gautamu izspieda mītus par Horu, Anubisu, Adonisu, Atisu un Bakhu."


No šī fragmenta mēs uzzinām, ka runa ir par 4. – 3. gadsimtu pirms m. ē., jo valdnieks Ašoka dzīvoja no 304. – 232. g. pirms m. ē. Serapisa kults šajos laikos pastāvēja Pontā, – tā sengrieķu valodā sauca par Mazāzijas ziemeļaustrumu daļu, kas ziemeļos saskārās ar Elefsinas Pontu (Melno jūru). Un tautu reliģiskajā dzīvē norisinājās ievērojami pārveidojumi.


Ēģipte, Babilonija un Ponta uz senās pasaules kartes

Iespējams, ka šie pārveidojumi bija saistīti arī ar Maķedonijas Aleksandra karagājieniem, kuru dēļ notika lielu ļaužu masu pārvietošanās. Ēģiptē 4. gadsimtā pirms m. ē. ieradās daudz grieķu un maķedoniešu, un Serapisa kulta ieviešana varēja kļūt par paņēmienu, kas apvienoja viņus gan savā starpā, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem, proti, – varēja apvienot ēģiptiešu un grieķu reliģiskās tradīcijas. Turklāt Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir lasāms, ka "pēc savas "izcelsmes" tai dievībai ir jābūt saistītai ar ēģiptiešu panteona dieviem, jo senatnē noteiktā teritorijā svētā vara varēja piederēt tikai vietējās izcelsmes dievam. Tieši tāpēc Serapisa kulta saknes radušās Memfisas Ozirisa-Apisa kultā."

Serapisa vārda veidošanās tiek traktēta kā:
Oziriss + Apis = Oziris-Apis / Oserapis / Serapis vai Sarapis (dažāda izruna dažādos dialektos).

Visvairāk izplatītā Serapisa kulta rašanās versija vēsta, ka Ptolemaja I Sotera mēģinājumos tika radīta sinkrētisku (t.i., dažādu ticības mācību savienošanu) dievības – Serapisa atveidu.

Ptolemajs jaunībā bija Maķedonijas Akeksandra draugs, vēlāk viņa armijas karavadonis, bet pēc Aleksandra nāves – Ēģiptes valdnieks (valdīja no 323 – 283./282. g. pirms m. ē.). Bija Ptolemaju dinastijas dibinātājs.

Saskaņā ar Plutarha aprakstu, valdnieks Ptolemajs redzēja sapni, kurā viņam nezināms dievs (Serapiss) uzticēja valdniekam izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un pārvest to uz Aleksandriju, kas tika izdarīts ar Delfu Orākula svētību. Priesteri atzina, ka dievs Serapiss bija statujā.

Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir ziņas, ka pirmie Ptolemaji ne tikai ieviesa Serapisu daudzu ēģiptiešu dievību pulkā, bet arī padarīja viņu par augstāko dievu, jaunas valdnieku dinastijas un jaunas valsts – Aleksandrijas galvaspilsētas patronu. Maķedonijas Aleksandrs lika pamatus pilsētai Nīlas deltā un līdz IV – V gadsimtam m. ē., tas bija viens no svarīgākajiem helēnistiskās pasaules centriem.

Serapisam bija veltīts Serapeums – majestātisks templis Aleksandrijā, precīzāk, Kanopes (Canopus) pilsētā galvaspilsētas tuvumā. Šo templi cēlis Ptolemajs III (valdīja no 246. līdz 222. g. pirms m. ē.), un tas bija galvenais dievības kulta centrs, kas tika cildināts par savu apbrīnojamo dziedinošo spēku. Otrais pielūgsmes centrs bija Memfisa.

Pēc aprakstiem Aleksandrijas Serapiums bija vislielākais no Serapisam veltītajiem tempļiem. Arī tie bija dieva attēlojumi, un tie izvietoti Aleksandrijas bibliotēkas nodaļā.

Lūk, kā senās Romas vēsturnieks Amians Marcelins (Ammianus Marcellinus) apraksta templi:

"Pilsētā [Aleksandrijā] ir ļoti augsti tempļi. To vidū izceļas Serapiss. Manas runas dāvanas nespēj to aprakstīt. Plaši, kolonādes aptverti pagalmi, statujas, kas elpo kā dzīvas, un daudzi citi mākslas darbi visu to izrotā tā, ka pēc Kapitolija, ko slavenā Roma padarījusi sevi nemirstīgu, neko vēl lieliskāku Visums nav redzējis. Šajā templī bija izvietoti nenovērtējami dārgumi, ārkārtīgi vērtīgas grāmatas."

Serapisa statuja, ko skulptors Briaksiss radījis Aleksandrijas Serapiumam, bija attēlota kā vīrietis ar bārdu, līdzīgi Zevam, hitonā, kas sēž uz troņa ar galvassegu – modiju (tilpuma mērs) vai pēc citas versijas – ar auglības un pārpilnības simbolu. Kalafs bija izrotāts ar labības vārpu un olīvu zaru attēlojumiem. Serapisa statujas kreisajā rokā – scepteris, ar labo roku dievs atspiedies uz briesmīgā suņa Kerbera (Cerbers) galvas, kas liecina par dievības pazemes simboliku.

Serapiss uz troņa (ilustrācija XIX gs.) un Serapisa statuja Ermitāžā

Serapiss bieži tika attēlots kā grieķu dievs, bet ar ēģiptiešu atribūtiku, kas kombinācijā ar daudzu kultu ikonogrāfiju simbolizē pārpilnību un atdzimšanu.

Serapiss savienoja sevī daudzus dievus. Līdzīgi kā Oziriss viņš tika uzskatīts par auglības un mirušo pasaules aizbildni. Grieķi personificēja Serapisu ar Poseidonu, ūdens stihijas pavēlnieku, tāpēc viņa attēli bija novietoti kuģu priekšgalā. Kā Saules dievu Serapisu personificēja ar Apolonu un Heliosu, kā dievu pavēlnieku – ar pašu Zevu, kā dziedinātāju – ar Asklēpiju, kā auglības dievu – ar Dionisiju un citiem dieviem.

"Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.) rakstīts:

"Eskulaps, Serapiss, Plutons, Esmuns un Knufs – visi bija dievības ar čūsku atribūtiem... Visi viņi bija dziedinātāji, kas dāvā garīgu un fizisku veselību, kā arī atklāsmi."

Romas periodā Serapisu sāka godināt kā dziedinātāju, kas spēj atrisināt dzīvības un nāves problēmas. Pie viņa vērsās pēc pareģojumiem, kā pie orākula, viņam lūdza atbrīvoties no nelaimes, paaugstināt dienesta amatā. Tā Serapisu sāka uztvert nevis kā tikai vienkārši augstāko, bet gan kā visaugstāko transcendento dievību, kam var izteikt jebkuru lūgumu.

No 3. – 1. gs. pirms m. ē. Ptolemaja valdīšanas laikā šis kults bija plaši izplatīts Mazāzijā, Grieķijā un Melnās jūras ziemeļu apkaimē. Serapisam par godu tika uzcelts vairāk nekā tūkstotis statuju, tempļu un pieminekļu. Serapisa tempļi radās daudzās vietās ārpus Ēģiptes, kur dzīvoja grieķu valodas pratēji. Grieķijā Serapisa svētnīcas tika atklātas svētajā Apolona pilsētā – Delfās, Korintā, kādā no Centrālās Grieķijas reģionā Biotijā, Serapisu pielūdza Atēnās.

Svētnīcās notika mazas un lielas mistērijas. Mazās mistērijas bija veltītas Izīdai un paredzētas laicīgajiem cilvēkiem, lielās mistērijas veltītas Serapisam un Ozirisam, tajās varēja piedalīties tikai priesteri, kas izturējuši bargus pārbaudījumus iesvētījumu laikā Serapisa templī.

Serapeuma drupas Aleksandrijā, Ēģiptē.
Melns sarkofāgs Serapeuma pazemes galerijās Sakarā, Ēģiptē.

Romas periodā Serapisa popularitāte joprojām pieauga, un nereti viņš uzstājās kā Izīdas vīrs tempļos ārpus Ēģiptes. Romā dievības pielūdza Izīdas un Serapisa templī, kas bija uzcelts Marsa laukumā.

Kulta izplatība liecina par daudzskaitlīgajiem atradumiem. Serapisa attēli bija pārpilnībā uz helēnistiskā laika monētām, viņa statuetes visādā ziņā bija dzīvojamo māju piederums, lai sargātu māju tās izvietoja pie durvīm, logiem, sienām. Serapisa reljefie attēlojumi bija uz medaljoniem, gaismekļiem, altāriem.

Serapiss uz bilona tetradrahmas monētas. Aleksandrija, Ēģipte.
Romas terakotas eļļas lampa no Samas salā ar Serapisa attēlu

Septiņsimt gadu laikā, t.i., 28 (!) paaudžu laikā Serapiss bija augstākā dievība Ēģiptē un Grieķijā. Taču m. ē. ceturtajā gadsimtā sākās īsts krusta karagājiens pret "pagāniem", kas bija ierindoti pie visu mistisko reliģiju sekotājiem.




Raksta autore Jeļena Iļjina



 

uz augšu

 

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia