Sākumlapa

Diktāti - Vēstījumi

GV 1 (03.2005. - 06.2005.)
GV 2 (08.2005. - 01.2008.)
GV 3 (03.2008. - 06.2011.)
GV 4 (12.2011. - 06.2018.)

Skolotāju rekomendācijas diktātu lasīšanai

23. datuma dispensācija

Īsās lūgšanas
garīgajā darbā

Mātes Marijas lappuse

Par Dievišķajiem Valdoņiem

Rozāriji

Informācija
ziedotājiem

Kontakti


SAITES:

СИРИУС

Izdevniecība
"SOL VITA"

Šajā vietnē ir teksti, kas tulkoti no Lielās Baltās Brālības sūtņa Tatjanas Mikušinas oficiālajā mājas lapā
sirius-ru.net
publicētajiem materiāliem - Dievišķo Gaismas Skolotāju vēstījumi, kas doti cilvēcei caur Tatjanu Mikušinu

 
 

SERAPISS BEJS


Serapiss ir neparasts Dievs. Daudzajās ilustrācijās ir attēloti viņa dažādie tēli: te viņš ir čūska ar cilvēka galvu, te čūskas apvīts, starp kuras gredzeniem jaušami Zodiaka zīmju simboli. Taču bieži viņš ir redzams kā cilvēks grieķu tunikā ar groziņu uz galvas. Dažkārt viņš ir attēlots ar ragiem. Kāda ir tādu metamorfožu būtība? Kas gan Serapiss ir īstenībā?


Meklēsim drošāko avotu – Helēnas Blavatskas "Teozofijas vārdnīcu":

"SERAPISS (Ēģipte). Dižens saules Dievs, kas tautas pielūgsmē aizstāja Ozirisu, un kuram par godu (priesteri) dziedāja septiņu patskaņu skaņas. Ilustrācijās viņš bieži tika attēlots kā čūska, "Gudrības Drakons". Ēģiptes augstākais Dievs kristietības pirmo gadsimtu laikā."

Turpat rodas jautājumi. Kāda ir Ozirisa un Serapisa saikne? Kāpēc Serapiss attēlots kā čūska un ko personificē šis simbols? Kāpēc Serapiss bija Ēģiptes augstākais dievs tieši kristietības pirmajās simtgadēs, bet ne agrāk un ne vēlāk? Meklēsim atbildes.

Kas ir Oziriss? Ozirisa un Serapisa saikne

Mūsdienu enciklopēdijā rakstīts, ka Oziriss ir atdzimšanas dievs, aizkapa pasaules ķēniņš senās Ēģiptes mitoloģijā un aizgājēju dvēseļu tiesnesis.

"Teozofijas vārdnīcā" ir pietiekami plaši aprakstīti šī Dieva dažādo aspektu skaidrojumi. H. Blavatska norāda Ozirisa un Ahura Mazdas (Sanata Kumaras) identitāti kā paša radīta dieva, Logosa Pirmcēloni. Atkarībā no savas diferenciācijas un personifikācijas (iegremdējoties arvien un arvien blīvākos radīšanas slāņos) Oziriss kļūst par dažādiem aspektiem, tātad pārvēršas par citām dievībām, kam ir savi vārdi.

OZIRISS (Ēģipte). Lielākais Ēģiptes Dievs, debess ugunīgā Seba (Saturna) un Neitas, pirmsmūžīgās matērijas un bezrobežīgā izplatījuma Dēls. Tas norāda, ka viņš ir paša esošs un paša radīts dievs, pirmā izpaustā dievība (mūsu trešais Logoss), identisks ar Ahura Mazdu un citiem "Pirmcēloņiem". Jo kā Ahura Mazda ir vienots ar Amešaspentiem vai ir viņu sintēze, tā arī Oziriss, kolektīvā vienotība, vēršoties diferenciācijai un personifikācijai, kļūst par Tifonu, savu brāli, Izīdu un Neftīdu, savām māsām, Horu, savu dēlu un citiem saviem aspektiem."

Ozirisa Tiesa. Senās Ēģiptes freska. Oziriss sēž tronī,
turēdams rokās varas atribūtus.
Aiz viņa stāv viņa māsas Izīda un Neftīda.
Pa kreisi Dievs Hors ar piekūna galvu ved mirušo uz tiesu pie Ozirisa.

H. Blavatskas grāmatā "Atsegtā Izīda" ("Atsegtā Izīda", H. P. Blavatsky - "Isis unveiled"). raksta par Ozirisa saules dabu:

"Ne Oziriss, ne Hors nekad nav pieminēti, ja viņi nebūtu saistīti ar sauli. Viņi ir "Saules Dēli"; "Kungs un Saules Dievinātājs" ir viņa vārds."

Turpat minēti citāti no britu orientālista un garīdznieka Edvarda Pokoka (Edward Pococke) grāmatas, kurš dzīvoja XV gadsimtā un pierādīja ēģiptiešu, grieķu un indiešu mitoloģijas identiskumu. Pokoks apraksta radžputu saules rases Galveno, kuru senās indiešu tradīcijā sauc par "Lielo Sauli", un vēsta, ka "šī Lielā Saule tika dievināta nāvē; un saskaņā ar indiešu dvēseļu ceļošanas doktrīnu tika uzskatīts, ka viņa Dvēsele pārgājusi vērsī "Apis", grieķu – Sera-pis, un SURA-PAS vai ēģiptiešu "Saules Valdnieks"... Oziriss, pareizāk Usras, nozīmē gan "vērsis", gan "gaismas stars". Soora-pas (Serapiss) – saules valdnieks", jo Saule sanskritā nozīmē Surja (cit. no "Atsegtās Izīdas" 2. sēj., "Isis Unveiled").

Tādējādi kļūst saprotama Serapisa saistība ar Ozirisu. Oziriss ir Serapisa augstākais aspekts, tāpēc pēdējam ir tā pati saules daba.

Ozirisa dvēsele pēc diferenciācijas (alegoriski – nāves) pāriet Apisa vērsī, kam ir gaismas daba, un ar to pašu pārvērš viņu par Serapisu. Tas atgādina Uguns Dievu "krišanu iedzimšanā", kuri līdzīgi apgaroja Trešās cilvēces rasas fiziskās formas. (Sīkāk par šo procesu lasiet nodaļu "Eņģeļu "krišana" T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot").

Gnostiķu mācībā vērsis Apis simbolizē cilvēka zemāko miesīgo dabu. Pēc nāves dvēsele, vēl neatbrīvojusies no ķermeņa, tiek saukta par Serapisu, bet brīvību ieguvusī – par Ozirisu (Osiris).

Senos laikos visur bija izplatīta Saules pielūgsme. Sauli sauca par "dievu radītāju, kas ir Saules darba turpinātāji". Viņas dzīvību dodošie stari bija simbols "Tam, kas ir Dzīvības un Nāves Valdnieks".

"Tā bija senākā vēdu bramaņu reliģija, kas senākajās himnās "Rigvēda" tiek saukta par Sūrja (Saule) un Agni (uguns) "visuma valdnieku", "cilvēku valdnieku" un "gudro ķēniņu". Tā bija magu, zoroastriešu, ēģiptiešu un grieķu, – vienalga, vai viņu sauc par Mitru vai Ahura Mazdu, Ozirisu vai Zevu, pielūgšana, godinot kā viņa tuvāko radinieku Vestu – tīru debesu uguni." (Atsegtā Izīda" 2. sēj.).

Tomēr senajos laikos cilvēki pielūdza ne tikai Sauli. H. BLavatska raksta par divām valdnieku un dievu dinastijām.

"Vissenākajās leģendās no Indijas vēstures tiek minētas divas dinastijas, kas tagad laiku miglā nozudušas; pirmā bija valdnieku "saules rases" dinastija, kas valdīja Aiodja (Ayodhia), (tagad Ude Oude); otrā dinastija – "mēness rase", Prējāgā (tagad Allahabada). <...>

Ž.F. Šampoljons darbā "Manifestācija uz Gaismu" ("Manifestation to the Light") katrā nodaļā min divas – Saules un Mēness Valdnieku dinastijas. Vēlāk visi šie valdnieki bija pielīdzināti dievībām un pēc nāves pārvērsti par saules un mēness dievībām."

Mēness dievību pielūgsme bija pats pirmais lielās sākotnējās ticības Saules dieviem sagrozījums, kā apstiprina H. Blavatska. Un vēlāk mēs redzēsim saules kulta vajāšanu un iznīcināšanu viduslaikos un turpmākajos gadsimtos.

Lasīsim vēl kādu citātu no "Teozofiskās vārdnīcas", – paskaidrojot Zodiaka zīmēs redzamo, kur Serapiss attēlots kā viens no Ozirisa aspektiem.

"Kā saules dievībai viņam (Ozirisam) bija divpadsmit mazāku dievu, kas ir zemāki par viņu – divpadsmit Zodiaka zīmes. Kaut arī viņa vārds ir "Neizsakāms", četrdesmit diviem viņa atribūtiem ir katram pa vienam no viņa vārdiem, un septiņi viņa divējādie aspekti nobeidz četrdesmit deviņus, vai 7x7; pirmie simbolizē viņa ķermeņa čterpadsmit locekļus vai divreiz septiņi."

Tādējādi Ozirisam ir vesela zemāko dievību Hierarhija (arī Zodiaka dievi), kas ietilpst viņa garīgajā kvintesencē. Pakāpeniski kļūstot blīvākam, katrs Ozirisa aspekts iegūst īpatnības, kas ir raksturīgas arvien blīvākam eksistences plānam, līdz pat fiziskajam.

Četri galvenie Ozirisa aspekti bija Oziriss–Ptahs (Gaisma), garīgais aspekts; Oziriss–Hors (Saprāts), intelektuālais manasiskais jeb mentālais aspekts; Oziriss-Lunus, "Mēness"vai psihiskais, astrālais aspekts; Oziriss-Tifons, Demoniskais vai fiziskais, materiālais, tāpēc pilns kaislību, nevaldāms aspekts. Šajos četros aspektos viņš simbolizē divējādo Ego – dievišķo un cilvēcisko, kosmiski garīgo un zemes."

Kā H. Blavatska ievēro, "šī ēģiptiešu koncepcija ir pati visdaudznozīmīgākā un visdiženākā, jo ietver sevī visu fiziskās un metafiziskās domas diapazonu... Tādējādi dievs izgaist cilvēkā, bet cilvēks tiek pielīdzināts dievam." ("Teozofiskā vārdnīca")

Šo seno ticējumu dziļākā jēga, kas ietver sevī visuma un cilvēka evolūcijas mērķi, bija pamazām nozaudēts un pārvērties par pilnīgu pretstatu: Saules Dievi tika identificēti par Ļaunumu, pasludināti par pagānu elkiem un dēmoniem un aizstāti ar jauniem dieviem.


Čūskas simbols

Palūkosimies, kā Serapiss bija attēlots pirmajos gadu simtos līdz jaunajai ērai un jaunās ēras pirmajos gadu simtos.


1. Izīda-Termutis, Serapiss-Agatodemons un Oziriss Kanopuss. Grieķu romiešu periods. Leidenes muzejā.
2. Serapiss-Dionīsijs un Izīda. Kaļķakmens stēla. 1. gs. pirms m. ē.
3. Serapiss- Agatodemons (Dievs Čūska, pielūgts Aleksandrijā un apkārtnē), bronza, Nacionālajā muzejā, Atēnās.


Čūskas simbols ir senākais un nonāk ap Zemes planētas fiziskā plāna radīšanas laiku, asociējoties ar "Dieva Garu", kura elpa izauklējusi kosmisko matēriju – pēc analoģijas kā čūska izdēj olas.

Grāmatā "Atsegtā Izīda" (2. sēj.) vēstīts par sākotnējā Čūskas kulta Iesvētīto skaidrojumu.

"Pirmajā sējumā mēs citējām Čūskas Mantru no "Aitareija brahmanis" – fragmentu, kur stāstīts par zemi kā par Čūskas ķēniņieni "Sarpa Radžni" un par "māti visam, kas kustās". Šis ir stāsts par to faktu, ka pirms mūsu planēta kļuva līdzīga olai un apaļa, tai vilkās gara sliede no kosmiskajiem putekļiem un ugunīga miglāja, kas kustējās un izlocījās kā čūska. Skaidrojumos teikts, ka tas bija Dieva Gars, kas kustējās pa haosu tik ilgi, līdz kamēr viņa elpa izauklēja kosmisko matēriju un tā piespieda ieņemt gredzenveida čūskas formu ar asti mutē – mūžības emblēmu tās garīgajā, un mūsu pasaules – tās fiziskajā nozīmē."

Čūskas simbolisms tika izmantots dažādu evolucionāro aspektu procesos, kā planētai, tā arī cilvēcei.

"Saskaņā ar seno filozofu priekšstatiem... zeme ir kā čūska, kas novelk ādu un atjaunota parādās pēc katras mazās pralaijas (miera perioda), bet pēc lielās pralaijas atdzimst vai atklājas no jauna no sava subjektīvā stāvokļa uz objektīvo. Kā čūska tā ne tikai "nomet savu vecumu, – teic Sanhuniafons, – bet arī kļūst lielāka apmērā un spēkā." Lūk, kāpēc ne tikai Serapiss, bet vēlāk arī Jēzus bija attēloti kā liela čūska." («Atsegtā Izīda», 2. sēj.).

Cilvēces evolūcijas procesā ir piedalījušies Nagi, senās Čūskas, ko "Slepenajā Doktrīnā dēvē par "Gribas un Jogas Dēliem". Nagi bija radīti Trešās rases sākumā. Seno indiešu teiksmās stāstīts par dažiem Riši un viņu pēctečiem, ka "Pulastja (paša Brahmas radīta dievība) ir visu Čūsku un Nagu tēvs – olveidīgie radījumi."

"Slepenajā Doktrīnā" pirmie Nagi bija gudrāki Radījumi nekā Čūskas, kuri ir "Gribas un Jogas" Dēli, kas radīti pilnīgi līdz dzimumu atšķiršanai, "attīstījušies olās, kas ieslēguši sevī cilvēciskos iedīgļus, radītus ar Svēto Gudro (Krijašakti – Domu) spēku", kas piederoši pie agrās Trešās rases."

Tādējādi Čūska personificēja Dievišķo Gudrību. Lūk, kāpēc daudzas dievības ir attēlotas kā Čūskas, kā arī ar čūskām un drakoniem kā šīs Gudrības atribūtiem.

Turpmāk Čūska kļuva ne tikai par dievu simbolu, bet arī par Adepta simbolu.

"Čūska un Drakons bija nosaukumi, ko devuši Gudrie, seno laiku Adeptu iesvētītie." ("Slepenā Doktrīna", 1. sēj.)

Tikai vēlākos laikos Čūskas tēls sāka asociēties ar Ļaunumu.

Serapisa kults

Pastāv dažādas dieva Serapisa kulta rašanās versijas. Visvairāk izplatītā no tām norāda uz 4. gs. pirms m. ē. kā visagrāko minēto datējumu atrastajos vēsturiskajos avotos.

Seno grieķu vēsturnieka Arriana darbā "Aleksandra Anabasis" un seno grieķu rakstnieka un filozofa Plutarha "Aleksandra dzīvesstāsts" teikts, ka Serapisam bija ne tikai templis Babilonijā, bet viņš bija vienīgais dievs, kas tika pieminēts sakarā ar Maķedonijas Aleksandra nāvi 323. g. pirms. m. ē. Babilonijā. Tas dažiem vēsturniekiem dod pamatu uzskatīt, ka Serapisa kults ir radies Babilonijā.

H. Blavatskas grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.) teikts:

"Tajā laikā grieķu, aziātu un ēģiptiešu idejas bija pakļautas ievērojamiem pārveidojumiem. Dionīsija un Sabazijas mistērijas tika aizstātas ar Mitras rituāliem, kura "alas" izspieda iepriekšējā dieva svētnīcas no Babilonijas līdz Britānijai. Serapis vai Sri-Apa no Pontus uzurpēja Ozirisa vietu. Austrumu Hindustānas valdnieks Ašoka pieņēma Siddharthas reliģiju un sūtīja misionārus uz Grieķiju, Āziju, Sīriju un Ēģipti sludināt gudrības evaņģēliju... Leģendas par Gautamu izspieda mītus par Horu, Anubisu, Adonisu, Atisu un Bakhu."


No šī fragmenta mēs uzzinām, ka runa ir par 4. – 3. gadsimtu pirms m. ē., jo valdnieks Ašoka dzīvoja no 304. – 232. g. pirms m. ē. Serapisa kults šajos laikos pastāvēja Pontā, – tā sengrieķu valodā sauca par Mazāzijas ziemeļaustrumu daļu, kas ziemeļos saskārās ar Elefsinas Pontu (Melno jūru). Un tautu reliģiskajā dzīvē norisinājās ievērojami pārveidojumi.


Ēģipte, Babilonija un Ponta uz senās pasaules kartes

Iespējams, ka šie pārveidojumi bija saistīti arī ar Maķedonijas Aleksandra karagājieniem, kuru dēļ notika lielu ļaužu masu pārvietošanās. Ēģiptē 4. gadsimtā pirms m. ē. ieradās daudz grieķu un maķedoniešu, un Serapisa kulta ieviešana varēja kļūt par paņēmienu, kas apvienoja viņus gan savā starpā, gan arī ar vietējiem iedzīvotājiem, proti, – varēja apvienot ēģiptiešu un grieķu reliģiskās tradīcijas. Turklāt Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir lasāms, ka "pēc savas "izcelsmes" tai dievībai ir jābūt saistītai ar ēģiptiešu panteona dieviem, jo senatnē noteiktā teritorijā svētā vara varēja piederēt tikai vietējās izcelsmes dievam. Tieši tāpēc Serapisa kulta saknes radušās Memfisas Ozirisa-Apisa kultā."

Serapisa vārda veidošanās tiek traktēta kā:
Oziriss + Apis = Oziris-Apis / Oserapis / Serapis vai Sarapis (dažāda izruna dažādos dialektos).

Visvairāk izplatītā Serapisa kulta rašanās versija vēsta, ka Ptolemaja I Sotera mēģinājumos tika radīta sinkrētisku (t.i., dažādu ticības mācību savienošanu) dievības – Serapisa atveidu.

Ptolemajs jaunībā bija Maķedonijas Akeksandra draugs, vēlāk viņa armijas karavadonis, bet pēc Aleksandra nāves – Ēģiptes valdnieks (valdīja no 323 – 283./282. g. pirms m. ē.). Bija Ptolemaju dinastijas dibinātājs.

Saskaņā ar Plutarha aprakstu, valdnieks Ptolemajs redzēja sapni, kurā viņam nezināms dievs (Serapiss) uzticēja valdniekam izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un pārvest to uz Aleksandriju, kas tika izdarīts ar Delfu Orākula svētību. Priesteri atzina, ka dievs Serapiss bija statujā.

Senās Ēģiptes enciklopēdijā ir ziņas, ka pirmie Ptolemaji ne tikai ieviesa Serapisu daudzu ēģiptiešu dievību pulkā, bet arī padarīja viņu par augstāko dievu, jaunas valdnieku dinastijas un jaunas valsts – Aleksandrijas galvaspilsētas patronu. Maķedonijas Aleksandrs lika pamatus pilsētai Nīlas deltā un līdz IV – V gadsimtam m. ē., tas bija viens no svarīgākajiem helēnistiskās pasaules centriem.

Serapisam bija veltīts Serapeums – majestātisks templis Aleksandrijā, precīzāk, Kanopes (Canopus) pilsētā galvaspilsētas tuvumā. Šo templi cēlis Ptolemajs III (valdīja no 246. līdz 222. g. pirms m. ē.), un tas bija galvenais dievības kulta centrs, kas tika cildināts par savu apbrīnojamo dziedinošo spēku. Otrais pielūgsmes centrs bija Memfisa.

Pēc aprakstiem Aleksandrijas Serapiums bija vislielākais no Serapisam veltītajiem tempļiem. Arī tie bija dieva attēlojumi, un tie izvietoti Aleksandrijas bibliotēkas nodaļā.

Lūk, kā senās Romas vēsturnieks Amians Marcelins (Ammianus Marcellinus) apraksta templi:

"Pilsētā [Aleksandrijā] ir ļoti augsti tempļi. To vidū izceļas Serapiss. Manas runas dāvanas nespēj to aprakstīt. Plaši, kolonādes aptverti pagalmi, statujas, kas elpo kā dzīvas, un daudzi citi mākslas darbi visu to izrotā tā, ka pēc Kapitolija, ko slavenā Roma padarījusi sevi nemirstīgu, neko vēl lieliskāku Visums nav redzējis. Šajā templī bija izvietoti nenovērtējami dārgumi, ārkārtīgi vērtīgas grāmatas."

Serapisa statuja, ko skulptors Briaksiss radījis Aleksandrijas Serapiumam, bija attēlota kā vīrietis ar bārdu, līdzīgi Zevam, hitonā, kas sēž uz troņa ar galvassegu – modiju (tilpuma mērs) vai pēc citas versijas – ar auglības un pārpilnības simbolu. Kalafs bija izrotāts ar labības vārpu un olīvu zaru attēlojumiem. Serapisa statujas kreisajā rokā – scepteris, ar labo roku dievs atspiedies uz briesmīgā suņa Kerbera (Cerbers) galvas, kas liecina par dievības pazemes simboliku.

Serapiss uz troņa (ilustrācija XIX gs.) un Serapisa statuja Ermitāžā

Serapiss bieži tika attēlots kā grieķu dievs, bet ar ēģiptiešu atribūtiku, kas kombinācijā ar daudzu kultu ikonogrāfiju simbolizē pārpilnību un atdzimšanu.

Serapiss savienoja sevī daudzus dievus. Līdzīgi kā Oziriss viņš tika uzskatīts par auglības un mirušo pasaules aizbildni. Grieķi personificēja Serapisu ar Poseidonu, ūdens stihijas pavēlnieku, tāpēc viņa attēli bija novietoti kuģu priekšgalā. Kā Saules dievu Serapisu personificēja ar Apolonu un Heliosu, kā dievu pavēlnieku – ar pašu Zevu, kā dziedinātāju – ar Asklēpiju, kā auglības dievu – ar Dionisiju un citiem dieviem.

"Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.) rakstīts:

"Eskulaps, Serapiss, Plutons, Esmuns un Knufs – visi bija dievības ar čūsku atribūtiem... Visi viņi bija dziedinātāji, kas dāvā garīgu un fizisku veselību, kā arī atklāsmi."

Romas periodā Serapisu sāka godināt kā dziedinātāju, kas spēj atrisināt dzīvības un nāves problēmas. Pie viņa vērsās pēc pareģojumiem, kā pie orākula, viņam lūdza atbrīvoties no nelaimes, paaugstināt dienesta amatā. Tā Serapisu sāka uztvert nevis kā tikai vienkārši augstāko, bet gan kā visaugstāko transcendento dievību, kam var izteikt jebkuru lūgumu.

No 3. – 1. gs. pirms m. ē. Ptolemaja valdīšanas laikā šis kults bija plaši izplatīts Mazāzijā, Grieķijā un Melnās jūras ziemeļu apkaimē. Serapisam par godu tika uzcelts vairāk nekā tūkstotis statuju, tempļu un pieminekļu. Serapisa tempļi radās daudzās vietās ārpus Ēģiptes, kur dzīvoja grieķu valodas pratēji. Grieķijā Serapisa svētnīcas tika atklātas svētajā Apolona pilsētā – Delfās, Korintā, kādā no Centrālās Grieķijas reģionā Biotijā, Serapisu pielūdza Atēnās.

Svētnīcās notika mazas un lielas mistērijas. Mazās mistērijas bija veltītas Izīdai un paredzētas laicīgajiem cilvēkiem, lielās mistērijas veltītas Serapisam un Ozirisam, tajās varēja piedalīties tikai priesteri, kas izturējuši bargus pārbaudījumus iesvētījumu laikā Serapisa templī.

Serapeuma drupas Aleksandrijā, Ēģiptē.
Melns sarkofāgs Serapeuma pazemes galerijās Sakarā, Ēģiptē.

Romas periodā Serapisa popularitāte joprojām pieauga, un nereti viņš uzstājās kā Izīdas vīrs tempļos ārpus Ēģiptes. Romā dievības pielūdza Izīdas un Serapisa templī, kas bija uzcelts Marsa laukumā.

Kulta izplatība liecina par daudzskaitlīgajiem atradumiem. Serapisa attēli bija pārpilnībā uz helēnistiskā laika monētām, viņa statuetes visādā ziņā bija dzīvojamo māju piederums, lai sargātu māju tās izvietoja pie durvīm, logiem, sienām. Serapisa reljefie attēlojumi bija uz medaljoniem, gaismekļiem, altāriem.

Serapiss uz bilona tetradrahmas monētas. Aleksandrija, Ēģipte.
Romas terakotas eļļas lampa no Samas salā ar Serapisa attēlu

Septiņsimt gadu laikā, t.i., 28 (!) paaudžu laikā Serapiss bija augstākā dievība Ēģiptē un Grieķijā. Taču m. ē. ceturtajā gadsimtā sākās īsts krusta karagājiens pret "pagāniem", kas bija ierindoti pie visu mistisko reliģiju sekotājiem.

Kā kristietības tēvi pārvērta Serapisu par sātanu

Serapisa kulta noriets sākās ar galvenās svētnīcas – Aleksandrijas tempļa un tajā esošo brīnišķīgo dieva statuju iznīcināšanas – pēc Romas imperatora Feodosija I kategoriska un cietsirdīga valdnieka pavēles.

Kā ziņo Vikipēdija (wikipedia), Feodosijs "pārtrauca imperatora Konstantīna reliģisko sistēmu, kas valstī kopumā saglabāja neitralitāti attieksmē pret impērijas pilsoņiem, kas piederēja pie dažādu kultu un ticību piekritējiem. Feodosija laikā kristietības dogmatus sāka nevis fiksēt kā brīvas apspriešanas rezultātā baznīcas aprindās, bet tie tika apstiprināti ar valdības pavēlēm" Feodosijs apstiprināja Nikejas kristietības formulu kā vienīgo valsts reliģiju, sāka vajāt citus reliģiskus strāvojumus kristietībā kā ķecerīgus un aizliedza pagānu kultus – tieši tāpēc kristiešu rakstnieki viņu pagodināja ar epitetu Lielais.

Romas karavīri iebruka Serapisa templī Aleksandrijā, iznīcināja statuju, sadedzināja bibliotēku, kas glabājās templī, sagrāva celtni. Baznīcas vēsturnieks Sokrats Sholastiķis [1] vēlāk stāstīja, ka ar āmuriem dauzītas statujas, bet sagrautā tempļa pamatos karavīri redzējuši Kristus monogrammu.

Te ir vietā palasīt H. Blavatskas "Teozofisko vārdnīcu", kur rakstā par Ozirisu tiek rakstīts par ēģiptiešu un kristiešu dievu saikni.

Rakstā tiek minēts uzraksts, kur Oziriss nosaukts par Elohu. Bet tai pašā laikā Elohs (Eloah, Elohim) ir Jehovas tituls, jūdu dievs (termins tiek pieminēts visā ebreju Svēto Rakstu garumā, sākot ar 1. Mozus grāmatu). H. BLavatska citē autoru, kas pārdomā par Ozirisa un Jehovas līdzību:

"... jautājums, kas prasa lēnprātīgu atbildi, ir neizbēgams – kāda jēga ir bijusi atklāt šīs divas frāzes – atbilstoši Ozirisu-Elohu un Jehovu-Elohu. No vienas puses man ir jādomā tikai par vienu atbildi, un tieši to, ka Oziriss bija Ēģiptes nacionālais Dievs, Jehova – Izraēļa, un ka Elohs ir ekvivalents Deus, Gjtt vai Dieu (dievs, dievība)."

Oziriss un Jehova ir Elohimi un Logosi – kā izpaustas dievības katrai nācijai un tautai, kā ārējā izpausme vai mūžīgi slēptā Cēloņa sekas. Tiesa gan, Jehovam nav saules, bet ir mēness daba, par ko tiek minēts "Slepenajā Doktrīnā" (2. sēj.): "...patiesībā Jehova ir tikai "Mēness" Dievs un "rašanās" Dievs."

Un tālāk rakstā ir runa par Ozirisa un Kristus leģendu līdzību:

"Runājot par viņa cilvēcisko attīstību, viņš (Oziriss), pēc autora domām "Egyptiah Belief" (Ēģiptiešu pārliecība"), ir "viens no Cilvēces Glābējiem vai Atbrīvotājiem. Kā tāds viņš ir dzimis šajā pasaulē. Viņš atnāca kā labdaris, lai atbrīvotu cilvēku no rūpēm. Savās pūlēs radīt labo viņš sastopas ar ļaunumu... un uz laiku cieš sakāvi. Viņu nogalina... Oziriss ir apbedīts. Viņa kaps tūkstošiem gadu ilgi ir pieminēts kā svētceļojuma vietu.

Bet šķirstā viņš nepalika bezdarbībā. Pēc trim vai četrdesmit dienām viņš atkal augšāmcēlās un uzkāpa Debesīs. Šis ir viņa Cilvēces stāsts." ("Egypt. Belief"). <...> ...tas pierāda arī to, ka leģendu par Kristu gandrīz visās tās detaļās var atrast arī tūkstošiem gadu pirms kristietības ēras, un Baznīcas Tēviem atlika tikai vienkārši izmantot viņu kā jaunu personību", - nobeidz
H. Blavatska.

Vispār Bībeles tekstos ir daudzas paralēles ar seno ēģiptiešu rakstu zīmēm, sākot ar dievišķo būtņu paziņojumiem par Ozirisa un Jēzus mātēm, viņu drīzo nākamo glābēju piedzimšanu un beidzot ar viņu abu atdzimšanu pēc nāves.

Salīdziniet abas ilustrācijas. Uz senās Ēģiptes freskas Oziriss attēlots kā Ankha ēģiptiešu krusts (mūžīgās dzīvības simbols), kas tur rokās Sauli un abas ir pie divām sievietēm (viņa māsām). Kristiešu attēlojumā – Jēzus pie krusta, ar Saules oreolu, un pie viņa – divas Marijas.

Tomēr par Serapisa (Ozirisa viņa augstākā aspektā) un Jehovas vai arī Ozirisa-Serapisa un Kristus saiknes pastāvēšanu kristiešu baznīcas kalpi IV gs. m. ē. pat ne domas nepieļāva, jo viņiem Serapiss un citi pirmskristietības dievi varēja būt tikai pagānu elki. Bet visu, kas ir svešs, pēc viņu domām ir jāpasludina par ļauno un jāiznīcina. Ar to lieliski tika galā turpmākā Romas katoļu baznīca, pasludinot pagānu dievu pielūgsmi par darījumu ar sātanu.

Lūk, kā šis vissmagākais vēstures laiks aprakstīts grāmatā "Atklātā Izīda" (2. sēj.):

"Mums, droši vien, īsumā jāapraksta Eiropas Sātans. Viņš ir ģēnijs, kas prot rīkoties ar buršanu, burvestību un citām nelabām lietām. Kristiešu tēvi, paņēmuši šo ideju no ebreju farizejiem, darināja sātanus no pagānu dieviem: Mitru, Serapisu un citus. Romas katoļu baznīca turpināja šo lietu, pasludinājuši šo dievu pielūgsmi par tumsas spēku darījumu. Tādējādi burvji un raganas viduslaikos bija gluži vienkārši aizliegtā kulta piekritēji. Visos senajos laikos maģija tika uzskatīta par dievišķu zinātni, gudrību un Dieva zināšanu. Dziedināšanas māksla Eskulapa tempļos un Ēģiptes un austrumu svētnīcās vienmēr bija maģiska. <...> Tagad viss ir pārmainījies. Tumsonība uzcelta tronī kā dievticības māte. Mācīšanās pakļauta zākāšanai, un zinātnieki strādāja zinātnē, apdraudot savas dzīvības. Viņi bija spiesti lietot žargonu, lai slēptu savas idejas no visiem, izņemot savus adeptus, un pārciest apkaunojumu, apmelojumus un nabadzību."

Mēness dievi triumfēja!

Pēdējās simtgadēs inkvizīcija sadedzinājusi uz ugunskuriem tik daudz aizliegto kultu piekritēju "burvju", ka kristietības pasaulē Serapisa pielūdzēji bija pilnīgi iznīcināti. Dievības vārds ir palicis tikai vēsturiskajos dokumentos, skulptūrās un citos mākslas darbos.

Izzudis kā personificētā dievība, kam pielūdza tautas, bet Serapiss nav izzudis kā Lielais Skolotājs.

Atskats pagātnē. Daži Serapisa zemes iemiesojumi [2]

Pirms Valdonis Serapiss uz 700 gadiem kļuva par helēnistiskās pasaules dievību, viņam bija daudzas citas hipostāzes, par ko ziņas varam smelties Marka un Elizabetes K. Profetu grāmatā "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats").

Grāmatā vēstīts, ka Serapiss atnāca no Venēras kopā ar Sanatu Kumaru (Cienīgu Sirmgalvi), lai no jauna iedegtu svēto uguni nomaldījušās cilvēces sirdīs.

Viņš bija priesteris Augšupcelšanās Templī Atlantīdā, kur viņš bija augšupcelšanās liesmas sargātājs, bet pirms Atlantīdas nogrimšanas viņš pārnesa šo liesmu uz Luksoru Ēģiptē.

Luksorā Serapiss kopā ar brāļiem, kas viņu pavadīja, uzcēla jaunu Augšupcelšanās Templi, un kopš tā laika viņi atkaliemiesojās Ēģiptē speciāli, lai uzturētu šo liesmu Templī.

Šo dzīvju laikā viņš vadīja diženāko arhitektonisko celtņu būvēšanu, viņš bija arī Lielās Piramīdas arhitekts, kas radīta vairāk nekā pirms 2500 gadiem pirms m. ē.

Savu augšupcelšanos Serapiss Bejs atlika aptuveni līdz 400 gadiem pirms m. ē. Serapiss iemiesojās par Ēģiptes faraonu Amenhotepu III (valdīja 1388. – 1351. g. pirms m. ē.), par Tutmosa IV dēlu un Tutmosa III mazdēlu (Kuthumi iemiesojums). Viņa dēls bija Amenhotepa IV troņa mantinieks, kas zināms kā Ehnatons.

Amenhotepa III valdīšanas laika posmā bija vislielākais senās Ēģiptes civilizācijas uzplaukums. Faraons uzturēja mierīgas diplomātiskās attiecības ar visām valstīm visilgākā savas valdīšanas laikā. Daļa no viņa valsts kases tērēja neskaitāmos dārgumus diženu tempļu un piļu būvēšanai. Faraons paplašināja pastāvošo Karnakas Templi Nīlas krastos un uzcēla bēru templi, kura atliekas tagad zināmas kā Kolosi – no vesela akmens izcirstas sēdošas statujas, kas atklātas Nīlas krastos.



1. Kolosi, kas attēlo faraonu Amenhotepu III. Tie novietoti iepretī Luksorai, Nīlas pretējās puses krastā.
2. Luksoras templis.

Par faraona diženāko darbu kļuva Luksoras templis, kura fragmenti labi saglabājušies līdz mūsu laikam. Šis templis pēc savas ģeometrijas un ieceres bija progresīvas zinātnes, mākslas un filozofijas mācībgrāmata. Tagadējā laikā Luksoras templis ir ēteriskās Svētmītnes – Augšupcelšanās Tempļa fiziskais turpinājums.

Bija arī vēl kāds Serapisa iemiesojums – par Spartas valdnieku Leonīdu (valdīja 491. – 480. g. pirms m. ē.) Viņš komandēja grieķus, kas varonīgi turējās pretī daudzkārt lielākam persiešu armijas skaitam kalnu pārejā pie Termopilām, kas bija vārti uz centrālo Grieķiju.

Divu dienu laikā Leonīds un grieķi noturējās pret ievērojami skaitliski pārāko persiešu armiju, ko vadīja karalis Kserkss. Trešajā dienā Leonīds un viņa personīgā gvarde – trīs simti spartiešu, cīnījās līdz pēdējam cilvēkam. Viņu varonīgā cīņa ļāva grieķu flotei atkāpties un vēlāk galīgi sakaut persiešus.

Leonīda paraugs palīdzēja izveidot grieķu tautas nacionālās īpatnības. Vēsturnieki sauc šo cīņu par augstākās vīrišķības un bezbailības paraugu, kas parādīja cīņā par taisnīgu lietu pret daudzkārt lielāku ienaidnieka pārspēku.

Profeti apliecina, ka trīs simti spartiešu bija trīs simti čhēla Luksorā kopā ar Serapisu iemiesojumā. Šie bija ārkārtīgi vīrišķīgi cilvēki. Daži no viņiem ir Dievišķie Valdoņi, citi paliek iemiesojumā.

Serapiss Bejs iemiesojās par skulptoru Fīdiju, kas dzīvoja 5. gs. pirms m. ē. Atēnās un tika uzskatīts par diženāko no grieķu skulptoriem. Viņa slava bija milzīga.

Viņš bija Partenona arhitekts, vadīja ārkārtīgi sarežģīto šā celtniecības darbu. Partenonā viņš uzstādīja 12 metru augstu Atēnas Pallādas statuju, darinātu no zelta un ziloņkaula.

Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja (samazināta kopija) Fīdijs radīja arī milzīgu Zeva statuju no zelta un ziloņkaula, kas stāvēja templī sengrieķu pilsētā Olimpijā. Fīdija darbi, kas raksturojami ar cildenu skaistumu un garīgumu, stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību. Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem dieviem, par ko jau minēts augstāk.

Skulptors Fīdijs un viņa darbi – Atēnas Pallādas statuja
(samazināta kopija)

Fīdija darbi ir raksturīgi ar cildenu skaistumu un garīgumu, un tas stipri ietekmēja turpmāko rietumu mākslas attīstību.

Helēnistiskajā posmā pēc savas augšupcelšanās Serapiss kļuva par vienu no visnozīmīgākajiem ēģiptiešu, grieķu un Romas dievu panteoniem, par ko jau minēts iepriekš.

Serapiss Bejs – Gudrības Valdonis

Serapiss Bejs (bejs – tjurku tituls un nosaukums, tā sākotnējā nozīme – vadonis), būdams Dievišķais Valdonis turpināja un turpina palīdzēt cilvēcei tāpat kā citi Valdoņi, kas pirms daudziem gadu miljoniem apveltījuši mūs ar "dzirksti", Es Kristus, Dievišķās Uguns daļiņu – mūsu pašu daļu. (Par "eņģeļu krišanu un dzimšanu" ir detalizēti stāstīts par T. Mikušinas grāmatā "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot").

H. Rērihas vēstulēs un dienasgrāmatas ierakstos minēts, ka Serapiss ir iepriekšējais Šambalas Valdonis (sk. 18.11.35. vēstulē, dienasgrāmatā – 29.10.33. g., 13.23.36. g.).

Ir zināms, ka Valdoņiem El Morija un Kuthumi kopā ar Serapisu bija milzīga loma Teozofijas Biedrības radīšanā XIX gs. Vēsta Profeti: kā pirmās starp vēstulēm, ko adepti un Valdoņi sūtīja Teozofijas Biedrības dibinātājiem, bija Serapisa Beja un Brālības vēstules Luksorā.

Serapiss vadīja Jeļenas Blavatskas kā čhēla un pulkveža Henrija Olkota (Henry Steel Olcott) apmācību, kas kļuva par Teozofijas Biedrības līdzdibinātāju un prezidentu. Sešu mēnešu laikā, pirms Biedrības dibināšanas 1875. g. Serapiss nosūtīja H. Olkotam daudz iedvesmojošu vēstuļu ar norādījumiem. Lielākoties vēstules bija rakstītas ar zelta tinti uz bieza, zaļa pergamenta, uz kura bija paša Serapisa paraksts un ezotērisks Brālības simbols Luksorā. Daudzās no tām bija Serapisam raksturīgais aicinājums: "Mēģini". Valdonis Serapiss uzsvēra nepieciešamību būt vīrišķīgam un drosmīgam – tās pašas gribas īpašības, ko parādīja viņš pats, būdams valdnieks Leonīds.

XX gs. ar Lielās Baltās Brālības Sūtņa Marka Profeta starpniecību Serapiss Bejs pārvadīja grāmatu "Dosjē par augšupcelšanos. Stāsts par dvēseles Augstākās Apziņas augšupcelšanās paātrinājumu Iesvētījumu Ceļā". Šī ir īsta mācībgrāmata par vājību pārvarēšanu, kas traucē pacelšanos, un pamācības ceļa paātrināšanā. Grāmatā

«Досье на вознесение» ("Dosjē par augšupcelšanos") teikts, ka mēs ceļamies augšup katru dienu, ja tam veltām pūles. "Visas mūsu domas, jūtas, ikdienas darbības tiek izsvērtas. Mēs augšupceļamies ne uzreiz, bet pa daļai, izturot pārbaudījumus un gūstot personīgu uzvaru citu pēc citas."

XXI gs. Serapiss Bejs kopā ar citiem Dievišķajiem Skolotājiem turpināja savu darbu ar Lielās Baltās Brālības Sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību.

2005.- 2010.gg. Serapiss Bejs deva 12 Vēstījumus ar T. Mikušinas starpniecību, pirmais no tiem tika dots 2005. gada 29. martā, pēdējais – 2010. gada 29. decembrī.

Skolotājs diktātos uzrunā tos, kas kādreiz ir apmeklējuši viņa Svētmītni, viņa Templi Luksorā, un aicina atcerēties tās zināšanas, ko viņi saņēmuši šajā Templī.

Tā kā laiks ir mainījies, tad mūsu dienās čhēla saņem apmācību un iesvētījumus parastajā dzīvē – Valdoņi izmanto mūsu dzīves apstākļus, lai mūsu dvēseles iegūtu visu apmācībai nepieciešamo.

"... jūsu dzīves apstākļi liek jums pārvarēt sevī to, kas jums traucē izstrādāt sevī pazemības un paklausības īpašības." (turpmāk minēti citāti no "Gudrības Grāmatas" ("Книга Мудрости")).

Turklāt mēs saņemam zināšanas nakts miega laikā, neapzināti vai arī pilnā apziņā apmeklējot ēteriskās Valdoņu Svētmītnes. Lai apmācības process miegā notiktu maksimāli efektīvi, Serapiss Bejs aicina pirms gulētiešanas:

"Vizualizējiet pirms aizmigšanas manas Svētmītnes fotogrāfiju un mēģiniet formulēt tos jautājumus, kas izraisa jūsu šaubas."

Pēdējai jūsu domai pirms aizmigšanas, pirms jūsu apziņa jūs atstāj, jābūt domai apmeklēt mūsu Svētmītnes un vēlēšanās, lai mūsu Svētmītnēs jūsu saņemtās zināšanas tiktu atnestas līdz jūsu ārējai apziņai nākamās dienas laikā."

Savā Vēstījumā "Mana pamācība skolniekiem" Serapiss Bejs 2007. gada 26. decembrī stāsta par sevi un savu uzdevumu palīdzībai cilvēcei:

"Es kalpoju 4. starā, par šī stara Hierarhu. Jūs droši vien zināt, ka es vadu savas ikdienas nodarbības ar maniem skolniekiem savā mītnē virs Luksoras.

Jums nepavisam nav obligāti jābrauc uz Ēģipti, lai nodibinātu sakarus ar mani. Jums pietiek pastāvīgi turēt manu tēlu sava iekšējā skata priekšā un domāt par mani, sevišķi laikā pirms miega. Tas ir pietiekami, lai jūs tiktu uzaicināti manā mītnē un notiktu mūsu ievada saruna ar jums. <...>

Es esmu tas Valdonis, kas sagatavo jūs Iesvētījumu Ceļam. <...>

Lai kā jūs necenstos aizlavīties no Ceļa un lai kādus dzelžainus argumentus neizvirzītu jūsu miesīgais prāts, agri vai vēlu jūs visi atnāksiet pie manis uz sarunu. Tāpēc, ka es izlemju, kā jums tālāk iet. Es redzu jūsu katra gatavības pakāpi, un es nosaku, kā jums labāk būs nokārtot to vai citu testu pastāvošajos dzīves apstākļos."

Serapiss Bejs ir stingrs Skolotājs, par ko viņš stāsta savos vēstījumos, tāpēc viņš prasa ārkārtīgu disciplīnu no saviem skolniekiem, un vienlaikus palīdz viņiem apgūt šo disciplīnu. "Ja skolnieks nepakļaujas paša izvēlētajam Skolotājam, tad tādam skolniekam nav tiesību saņemt apmācību mūsu vadībā."

Disciplīna, pirmkārt, ir pastāvīga pūļu veltīšana: "Nav iespējams vienā mirklī atbrīvoties no jūsu karmiskās bagāžas, bet to var izdarīt, pieliekot pūles katru dienu. Dienu pēc dienas, gadu pēc gada." (2006. gada 14. jūlijā)


Mācības būtība mūsdienās

XXI gs. Vēstījumos , kas doti ar T. MIkušinas starpniecību, Skolotājs Serapiss Bejs vēsta par to, ka ir pienācis jauns posms cilvēces evolūcijā: atteikšanās no ilūzijas un atgriešanās Dieva reālajā pasaulē. Kādreiz Gudrības Valdoņi iedeva mums pavadoni, kas palīdz cilvēcei atgriezties Mājās, un galvenais mērķis mums ir nodibināt saiti ar šo pavadoni.

"...jums ir dots pavadonis, jūsu Sargeņģelis, jūsu Svētais Es Kristus. Šim pavadonim jāizved jūs uz pareizā Ceļa, uz atgriešanās Ceļa Tēva Valstībā.

Visām ārējām mācībām, ko mēs dodam caur šo sūtni vai jebkuru citu mūsu sūtni, tieši ir mērķis nodibināt saiti ar to jūsu daļu, kura atceras, kas jūs esat. Un jo stiprāka būs jūsu saite ar savu reālo daļu, jo ātrāks jūsu individualitātei būs atgriešanās ceļš uz Mājām." (2005. gada 29. martā).

Visi pārbaudījumi un iesvētījumi, ko mēs ejam caur dzīvi, ir vērsti tieši tam, lai pārvarētu mūsu ego pretestību, mūsu iluzoro daļu, un nodibinātu kontaktu ar mūsu nemirstīgo daļu.

Tomēr, Serapiss Bejs apliecina, ka šo Patiesību mēs jau esam mācījušies senajā Lemūrijā un Atlantīdā, visās kādreiz pagātnē un tagadnē pastāvējušās Mistēriju Skolās uz Zemes. Mums vajag tikai atcerēties savu Sākotni un atgriezties pie tās, īstenojot Dievišķo Plānu.

Serapisa Beja Mācības pamatā ir daži svarīgi norādījumi, bez kuriem nav iespējams virzīties uz mērķi.

1. Atzīt atbildību par visiem savas dzīves apstākļiem.

"Pirmais bauslis, ko es jums dodu, ir tāds, ka jums ir jāsaprot, ka neviens nav vainīgs pie jūsu vietas un stāvokļa ceļā, kādu jūs ieņemat tagadnē. Tikai jūs paši esat atbildīgi par visiem savas dzīves apstākļiem. Tiklīdz jūs izpratīsiet šo manas Mācības tēzi, jūs kļūsiet atvērti ļoti daudzu Patiesību uztveršanai, ko līdz tam bloķēja jūsu apziņa." (2006. gada 14. jūlijā).

Ar savām lielām un mazām izvēlēm mēs izraisām tos cēloņus, kas ar mums notiks nākotnē. Tāpēc nav neviena cita, ko varētu vainot savās ciešanās, kā tikai mūs pašus.

Pirmajai tēzei seko otrā, ko izpildīt ir jau grūtāk.

2. Pieņemt ar pazemību absolūti visus notikumus, kas notiek ar mums.

"...galvenais testa izturēšanas nosacījums ir – ar pazemību pieņemt visu, kas vien notiek ar jums ārējā pasaulē. Vai jūs mani dzirdat? Absolūti visu. Ar jums nevar notikt nekas tāds, ko jūs paši nebūtu radījuši. Visus jūsu dzīves apstākļus jūs izveidojat ar savām izvēlēm un savu reakciju uz to, kas ir jūsu apkārtnē jūsu dzīvē.

Lūk, šīs vienkāršās Patiesības apgūšanai daudziem paiet simti un tūkstoši iemiesojumu.

Vismazāk saprotams ir, kad jūs sastopoties ar kādām grūtībām savā dzīvē, pirmais, ko jūs sākat darīt, ir meklēt vainīgos ārpus sevis situācijā, kura radusies.

Ticiet man, ka 99 procentos gadījumu jūs sastopaties ar tiem apstākļiem jūsu dzīvē, kuru cēloņus jūs paši esat radījuši pagātnē. Un vienā procentā gadījumu jūsu dzīves grūtības ir tests, ko varu dot es vai kāds no tiem Valdoņiem, kurš vada jūsu garīgo virzīšanos.

Jūs turpināt mācīties mūsu skolās un turpināt kārtot eksāmenus līdz tam laikam, kamēr apgūstat šo pirmo un jums visgrūtāk aptveramo Patiesību." (2007. gada 26. decembrī).

Tiklīdz mēs šo Patiesību būsim apguvuši un iemācījušies pareizi reaģēt uz visu, kas ar mums notiek, tā Valdoņiem ir mūsu gatavības zīme "lai kļūtu par mūsu skolniekiem, un ārējā apziņā jūs sākat apzināties mūsu iekšējo saiti smalkajā plānā. Tie mani skolnieki, kas ir vairāk pavirzījušies, spēj momentāni savienoties ar mani ar domas palīdzību un saņemt atbildi savā sirdī uz visiem vai gandrīz uz visiem uzdotajiem jautājumiem...

Lūk, tā notiek mūsu darbs, Brālības darbs ar Zemes cilvēci." (2007. gada 26. decembrī).

3. Godāt Hierarhiju.

"Hierarhijas, Skolotāju cienīšana ir ļoti svarīga īpašība Ceļā. Tāpēc, ka bez Skolotāja cienīšanas jūs nespēsiet virzīties uz priekšu Ceļā."

"Mēs piedāvājam jums pārbaudītu Ceļu, kas balstās uz guru – čhēla attiecībām un uz Iesvētījumu Ceļu, kad jūs, brīvprātīgi nostājoties uz Hierarhijas pakāpiena, saņemat visu mūsu palīdzību un atbalstu." (2006. gada 14. jūlijā).

Šis ir Ceļš, kas pārbaudīts gadsimtos, un pa to mūs veduši visi lielie pagātnes iesvētītie.

4. Lūgt palīdzību Valdoņiem.

"Es sniegšu jums visu palīdzību, kādu jums var sniegt, tikai lūdziet palīdzību. Jo tad, kad jūs savā augstprātībā nespējat pat palūgt mūsu palīdzību, mēs nevaram jums palīdzēt. Nekautrējieties un aizvāciet no savas apziņas visu, kas jums var traucēt lūgt mūsu palīdzību un atbalstu. Jūs zināt, ka šī Visuma Likums ir dāvājis jums brīvo gribu un mēs nevaram pārkāpt jūsu brīvo gribu un sniegt jums palīdzību bez jūsu lūguma un bez jūsu aicinājuma. Bet tiklīdz aicinājums ir izteikts, mums ir pienākums atbildēt. Un mēs sniegsim jums visu iespējamo palīdzību un atbalstu." (2006. gada 22. decembrī).

5. Kultivēt sevī uzticību, Mīlestību, pateicību.

"... vēl viens svarīgs norādījums... kultivējiet sevī uzticību un Mīlestību. Nebaidieties pateikties mums tajos mirkļos, kad jūs izjūtat pacilātu noskaņojumu bez iemesla un esat gatavi mīlēt un apskaut visu pasauli. Sūtiet savu Mīlestību mums." (2006. gada 22. decembrī).

Šis Likums ir apmaiņa ar enerģiju Visumā: mums tiek dots – un mums ir pienākums atdot.

6. Darīt konkrētu darbu, nest jaunu apziņu un jaunu domāšanu pasaulē.

"Mēs aicinām jūs ne tikai uz lūgšanu, mēs aicinām jūs uz to, lai jūs būtu gatavi darīt reālas lietas fiziskajā plānā. Tas nenozīmē, ka jums viss ir jāpamet un jādodas turp, kur mēs norādīsim. Jums, pirmkārt, ir jānes Dievišķā apziņa un Dievišķie paraugi tajā vietā uz zemeslodes, kur jūs dzīvojat, jūsu ģimenē, jūsu darba vietā. Jūs un tikai jūs esat spējīgi nest jaunu apziņu pasaulē. Es paredzu, ka jums nebūs viegli to darīt. No jums tiek prasīts veikt varoņdarbu, daudzus varoņdarbus, jo viss, kas ir jūsu apkārtnē, pretosies jums. Jūsu priekšā citas pēc citām radīsies grūtības un šķēršļi cits pēc cita. Ļoti sarežģīti ir darboties jums apkārtesošajā pasaulē, un ļoti grūti ir nest pasaulei jaunu apziņu un jaunu domāšanu." (2007. gada 24. jūnijā).

"Jums būs jāaizstāv Dievišķie uzvedības paraugi, neiesaistoties cīņā. Jums būs jāaizstāv Dievišķais Likums. Jums būs jādemonstrē šis Likums savā dzīvē. Ļoti daudzi pagātnē ir tik stingri aizstāvējuši jaunus paraugus, jaunu dzīves veidu, ka noslīdējuši līdz neiecietībai un reliģiskam ekstrēmismam. Es jūs brīdinu, ka jums vajadzēs drīzāk ziedot savu dzīvību nekā pieļaut jebkādu neiecietības un fanātisma izpausmi.

No jums tiek prasīts atkārtot Kristus varoņdarbu, kad viņš izvēlējās izciest savu krustā sišanu, nevis ar ieročiem rokās aizstāvēt Likumu." (2007. gada 24. jūnijā).

Valdonis Serapiss Bejs sauc mūs par kareivjiem un tai pašā laikā runā, ka mums nevajag iesaistīties ārējā cīņā. Visa cīņa, pār ko mums jāiegūst uzvara, ir tikai iekšējā cīņa, uzvara pār mums pašiem. Tas patiešām ir varoņdarbs, kas prasa pastāvīgu disciplīnu, lai sasniegtu un saglabātu pēc iespējas augstāku apziņas līmeni.

"Jūs esat kareivji, bet jūsu uzdevums nav vest nebeidzamu kauju fiziskajā plānā. Jūsu uzdevums ir iemācīties gūt uzvaru smalkajā plānā. Jūsu emociju un domu plānā. Tieši tad, kad jūs gūsiet uzvaru pār savām domām, jūtām, pār saviem negatīvajiem stāvokļiem, ko jūs izjūtat, tad jūs gūsiet uzvaru fiziskajā esamības plānā. Jo jūsu sasniegumi smalkajos plānos neatvairāmi pārveidos fizisko plānu.

Jums nav jāmeklē karavīru rindas, kurām jums būtu jāpievienojas. Jo smalkajā plānā jūs esat varena Gaismas armija. Jūs esat neuzvarami un neievainojami tik ilgi, kamēr saglabājat savu apziņu Dievišķā līmenī.

Viss, kas no jums tagad tiek prasīts, ir ietērpties reālā Dievišķā apziņā un nezaudēt savas apziņas līmeni visas dienas laikā un diendienā." (2009. gada 23. jūnijā).

Valdonis Serapiss Bejs atgādina mums, ka laiks ir paātrinājies un mēs šajā iemiesojumā varam atrisināt daudzus karmiskos mezglus, pat "tūkstošgadu karmu".

"Tāpēc nav vērts veltīgi tērēt laiku. Sāciet veidot jaunus jūsu savstarpējo attiecību principus ar apkārtējiem cilvēkiem. Parādiet izturību un vīrišķību un atsakieties no tiem vilinājumiem, ar kuriem jūs tiekat kārdināti jūsu pilsētu un ciemu tuksnesī." (2008. gada 31. decembrī).

Lai mums būtu vieglāk izdarīt dievišķas izvēles, Skolotājs sniedz mums tēlainu ainu:

"...tiekšanās tēlam uz Dievišķās apziņas Sauli visu laiku ir jābūt jūsu iekšējā skatiena priekšā. (2008. gada 31. decembrī). - "Es dodu jums alpīnista tēlu, kas rāpjas stāva kalna virsotnē, kura asociējas ar Dievišķās Apziņas Virsotni, un velk sev līdzi trosē visu planētu." (2005. gada 29. martā).

Nobeigumā var citēt Iemīļotā Serapisa Beja 2008. gada 31. decembrī teiktos vārdus:

" Vienīgais, kas var glābt tagadējo civilizāciju no iznīcināšanas, ir pēc iespējas lielāka indivīdu daudzuma pacelšanās jaunā apziņas līmenī.

Desmit taisnie cilvēki ir spējīgi glābt pilsētu. Tūkstoš taisno cilvēku ir spējīgi glābt pasauli."



Raksta autore Jeļena Iļjina

_________________________________________

[1]  Sokrats Sholastiķis – vēsturnieks – "Historia Ecclesiastica" autors 5. gs. m. ē.
[2]  Ziņas ņemtas no Profetu grāmatas "Valdoņi un viņu Svētmītnes" ("The Masters and Their Retreats").


Literatūra:

Блаватская Е.П. Разоблачённая Изида. Том 2. – М.: Эксмо, 2002. – 832 с.

Блаватская Е.П. Тайная Доктрина. – М.: Эксмо, Харьков: Фолио, 2013. – Т. 1. – 880 с., Т. 2. – 944 с. – (Великие посвящённые).

Блаватская Е.П. Теософский словарь. – М.: Сфера, 2009. – 586 с.

Идентичность библейских и египетских текстов. – URL:http://nasch-mir.ru/egipetskih-tekstov/

Микушина Т.Н. Добро и Зло. Частное прочтение «Тайной Доктрины» Е.П. Блаватской. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2008. – 166 с.

T. Mikušina "Labais un ļaunais. Pārdomas, Helēnas Blavatskas "Slepeno Doktrīnu" lasot", izd. "Sol Vita", Rīga 2012.

Микушина Т.Н. КНИГА МУДРОСТИ. Послания Владык. – Омск: Издательский Дом «СириуС», 2018. – 1184 с.

Профет М., Профет Э. Владыки и их Обители. Энциклопедия. – М.: М-Аква, 2016. – 592 с.

Серапис / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/Серапис.

Серапис / Египтопедия. – URL: http://egyptopedia.info/s/1268-serapis.

Феодосий I Великий / Википедия. – URL: https://ru.wikipedia.org/wiki/Феодосий_I_Великий

 

uz augšu

 

uz sākumlapu

 


Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia