Pasaka par aku



Kādā ciematā reiz dzīvoja labi cilvēki. Viss pie viņiem bija labi. Tikai pēc ūdens vajadzēja tālu iet - uz upi. Vasarā vēl nekas, bet ziemā tas šķita pavisam tālu.

Kādu reizi ciemam garām gāja Labais Cilvēks. Ieraudzīja, ka ciematā nav akas, un izraka aku.

Sāka ciema iedzīvotāji mēģināt ūdeni no akas. Vispirms piesardzīgi. Tad izmēģināja: ūdens, taču tik gards! Nekad tik tīru un garšīgu ūdeni nebija dzēruši!

Par to ciema ļaudis ļāva Labajam Cilvēkam dzīvot ciematā. Palīdzēja pat uzcelt māju netālu esošajā mežā.

Šis Cilvēks bija dīvains, stāstīja par visādiem brīnumiem: par Dievišķo Pasauli, par Eņģeļiem, par rūķiem un fejām.

Neviens, protams, neticēja. Bet klausījās. Jā, arī labums no Labā Cilvēka bija: tad sniedz padomu grūtā dzīves situācijā, tad iesaka, kā veselību uzlabot.

Dzīvoja šajā ciemā Ļaunais Cilvēks. Tā kā viņš bija ļauns, tad visu laiku slimoja ar dažādām slimībām.

Kādu reizi Ļaunais Cilvēks atnāca pie Labā Cilvēka un lūdza palīdzību dziedināšanā. Labais Cilvēks ieteica: "Neskaud, nedusmojies, neesi atriebīgs - un būsi vesels!"

Un tad Ļaunais Cilvēks sadusmojās uz Labo Cilvēku.

Kā tas uzdrošinājās viņam norādīt, kā dzīvot!

Sāka Ļaunais cilvēks atriebties Labajam Cilvēkam. Viņš sāka spļaut akā, kuru izraka Labais cilvēks. Sākumā slepeni iespļāva. Pēc tam jau atklāti pašā dienas vidū visu klātbūtnē sāka spļaut akā.

Labais Cilvēks sasauca ļaudis un sāka stāstīt kaut kādas izdomas par ūdeni. Ūdens, redz, visu atceras un saprot. Tas esot dzīvs. Ūdens ir jāciena un jāmīl. Nedrīkst spļaut akā.

Ļaunais Cilvēks sāka Labo Cilvēku izsmiet:: "Jūs tikai paklausieties, ko viņš stāsta! Ūdens viņam esot dzīvs!"

Ciema iedzīvotāji sāka apspriesties. Labais Cilvēks, lai arī labs, tomēr - svešs. Bet Ļaunais Cilvēks - savējais. Un kā gan viņi var rīkoties pret savējo, jo viņi taču daudzus gadus dzīvo kopā ar viņu blakus un nevēlas strīdēties? Kāpēc sabojāt attiecības?

Vispār, pateica ciema ļaudis Labajam Cilvēkam, lai iet prom.

Labais cilvēks nesāka strīdēties un aizgāja.

Ļaunais Cilvēks gavilēja.

Jaunie cilvēki, vērojot Ļauno Cilvēku, arī sāka spļaut akā.

Drīzumā ciematu pārņēma sērga.

Vispirms bērni sāka slimot, tad vecie ļaudis. Un pēc tam pieaugušie un jaunieši sāka mirt cits pēc cita.

Tā viss ciems arī izmira.



***

Un šīs pasakas gudrība ir šāda: visiem kopā ir jāaizstāv Labais un visiem kopā ir jāturas pretī Ļaunumam. Un, ja tas netiek darīts, tad Ļaunums uzvarēs.

Un, kad Ļaunums uzvarēs, tad dzīves nebūs nevienam.

***

Bet Labais Cilvēks atnāca uz citu ciemu, kur ūdens no vecās akas bija aizgājis, un visam ciemam sāka nepietikt ūdens. Labais Cilvēks izraka jaunu aku. Ūdens - tik garšīgs! Ciema iedzīvotāji nevar nopriecāties! Uzcēla jaunu māju Labajam Cilvēkam.

Un viņš sāka stāstīt bērniem un jauniešiem par Dievišķo Pasauli, par Eņģeļiem, par rūķiem un fejām.

Par to, ka ūdens ir dzīvs un ka viss visapkārt ir Dievs!




Pasakas autore T.N.Mikušina
Mākslinieka V.J. Ždanova zīmējumi


Tulkojusi N. Janoviča




 

uz augšu

uz sākumlapu

 



Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia