Priekšvārds T. Mikušinas grāmatas "Labais un ļaunais"
izdevumam vācu valodā 2013. g. (Gut und Böse)


Tatjanas Mikušinas grāmata "Labais un ļaunais" atklāj tēmu, par kuru cilvēce diskutē kopš mūsu civilizācijas kultūras dokumentālo liecību parādīšanās laikiem.

No pirmā acu uzmetiena "labais" un "ļaunais" ir divas nepārvaramas sākotnes, kas cīnās savā starpā. Vēl pirms kristietības rašanās mūsu kultūrā un apziņā ir nostiprinājies šis uzskats, kura vienīgais risinājums ir nežēlīga cīņa un Labā (kas tiek pielīdzināts Dievišķajam principam) uzvara pār ļauno (kas tiek uzskatīts par sātanu jeb Antikristu). Šāda pieeja ir radusi atspoguļojumu arī "Jaunajā derībā", arī "Apokalipsē", kur tiek runāts par galīgo Kristus uzvaru pār Antikristu bez žēlastības. Šo pieeju pasaule ir pieņēmusi par paraugu – līdz pat šim laikam nežēlīgi cīnās ar katru, ko uzskata par savu ienaidnieku, un domā, ka tas ir vienīgais līdzeklis, kā atjaunot taisnīgumu, aizmirstot Kristus vārdus "mīli savu ienaidnieku".

Filozofiskajās pārdomās atspoguļots tas pats uzskats. Pat krievu reliģiskā filozofija, kas atšķirībā no Rietumeiropas reliģiskās filozofijas domas ietver sevī visa esošā vienotību, tāpat ir nokļuvusi šī uzskata ietekmē. Pie šādiem darbiem var pieskaitīt visbiežāk citēto Vladimira Solovjova darbu "Stāsts par Antikristu" (1899), kā arī cita filozofa Pāvela Florenska darbus, kuros labā un ļaunā tēma tiek aplūkota šadā pašā kontekstā. Līdzīgus ierobežojumus mēs atrodam arī citu krievu simbolisma autoru: Andreja Belija, Maksimiliana Vološina, Dmitrija Merežkovska darbos.

Īstu nežēlīgas labā cīņas ar ļauno starp Kristu un Antikristu apoteozi mēs atrodam Daņiila Andrejeva darbā "Pasaules Roze". Dantes "Dievišķajā komēdijā" sīki aprakstītas šausmīgās grēcinieku mokas ellē.

Taču Tatjanas Mikušinas grāmata ienes pavisam jaunu akcentu. Pamatojoties uz J. Blavatskas teozofiju, viņa parāda ceļu, kā pārvarēt apziņā robežu starp labo un ļauno, izlīdzinot šo pretstatu pāri. Tamlīdzīgs skatījums rod saknes filozofiskajā mācībā monismā. Saskaņā ar monistisko domu visi esamības un substances veidi, kas šķiet atšķirīgi, gala iznākumā nonāk pie vienotas sākotnes, vispārīga visuma uzbūves likuma. J. Blavatskas teozofija virza uz pretrunu pārvarēšanu apziņā un uzlūko labo un ļauno kā vienas parādības divas puses, pasvītrojot to savstarpējo cēlonību. Kopsavilkumā labais un ļaunais, gars un matērija, dvēsele un ķermenis – viss nāk no viena Avota.

Ļaunuma rašanās cēloni Tatjana Mikušina saskata cilvēka un Dieva vienotības zaudēšanā, palielinoties bezdibenim starp cilvēci un Dievu. Kad rodas barjeras starp cilvēkiem, tad par absolūti pareizu tiek atzīta tikai sava pārliecība, un tas noved pie vardarbības un masveida cīņas, faktiski izplatot ļaunumu pasaulē.

Savu pārdomu gaitā un, pamatojoties uz rūpīgi izvēlētiem citātiem no J. Blavatskas "Slepenās doktrīnas", autore parāda labā un ļaunā problēmas risinājumu. Cilvēkiem vajag pagriezties ar seju citam pret citu un pamazām, soli pa solim pārvarēt ar savām pašu rokām radīto bezdibeni, kas atdala cilvēkus no Dieva.

Šajā pašā kontekstā autore aplūko simbolus un tēlus, kas ieguvuši "sliktu slavu". Piemēram, čūskas simbols, kas kristietībā tiek uzskatīts par Dieva pretinieku. Autore apraksta šī simbola izmantošanu senajos vēdiskajos, zoroastriskajos un antīkajos mītos. Indijas svētie godāja Nagus – čūskām līdzīgas mistiskas būtnes kā Gudrības Čūskas.

Bez tam autore reabilitē Lucifera tēlu, kas rietumu kultūrā pielīdzināts sātanam. Lucifera vārds nozīmē "gaismas nesējs". Tatjana Mikušina, balstoties uz citātiem no "Slepenās doktrīnas", aizved lasītājus līdz Lemūrijas laikiem, kad Lucifers nospēlēja izšķirošo lomu cilvēku rases attīstības paātrināšanā. Gaisma, ko atnesa Lucifers, atstāja ietekmi uz cilvēka apziņas attīstību, jūtu un vēlmju sfēru.

Mūsu laikā Tatjanas Mikušinas darbs ir vairāk kā aktuāls, jo cilvēki joprojām ir tendēti savas pašu nepilnības projicēt uz citiem un padarīt tos par saviem ienaidniekiem, nosaucot viņus par ļaunajiem. Pareizi būtu meklēt šo "ienaidnieku" sevī, saskatīt paša nepilnīgumu, kas kā spogulī atspoguļojas citos, un tādējādi saprast sevī šos divus pretstatus – labo un ļauno. Teozofija pēta dažādus cilvēka garīgos principus. Galvenais princips ir Augstākais Es, kas nāk no Dievišķās Monādes. Augstākais Es formē dvēseli, kas attīstās par konkrētu personību. Mainoties iemiesojumiem, personība izkūst, atstādama savu zemes pieredzi savam īstenajam Augstākajam garīgajam principam. Cilvēka apziņas mērķis ir atkalapvienošanās ar savu Augstāko Es un tālāk – ar savu Dievišķo Monādi.

Tādējādi sevis izzināšana ir arī pasaules izzināšana. Tas ir garīgo meklējumu mistiskais ceļš, kurā arvien svarīgāka loma ir sevis kā Augstākā Es izzināšanai. Savu nepilnību apzināšanās procesā atklājas ceļš uz toleranci, žēlsirdību un patiesu mīlestību pret tuvāko. Tas ir tas, uz ko aicinājuši daudzi pasaules domātāji, misionāri un svētie.

Tieši mīlestība pret tuvāko būs tā, kas atvedīs mūs pie Dieva.


Profesors, filoloģijas zinātņu doktors
Bjerns Zaidels-Dreffke (Björn Seidel-Dreffke)


 

uz sākumlapu





Copyright © 2008 - 2018
Tatyana Mikushina
© 2008 - 2018 Lauma Ergle translation.
All rights reserved.
Latvia